Mūžīgi skaists,kā ugunī kalts,
Iedzēla zibens,iedzēla man,
Tas jasmīnu tvans,skurbina mani vēl un vēl...
Es gribu tevi visu,
ne pa stīgai,ne pa staram,ne pa solim,ne pa skūpstam...
Vai atvasārā jasmīni vēl zied?
Tie taču ap jāņu laiku ziedus slien....
Visu vai neko
Man gan nekas nezibeņo ..
lai uzzibeņojam
gaidot pavasari
saules staros raisās tauriņam spārni
plāni, caurspīdīgi kā dienas gaisma
varavīksnes krāsās
tie apsedz mani un silti bezgala
pār vakardienu un bezdibeņiem baisiem
mīlestības spēks pāri ceļ
trausli uz spārniem nes
sapni par laimi
kad asinis plaukst ziedos naktīs
uz pleciem rokas liec
lūpas garšo kā apelsīns
uz tavas ādas. velkot lokus
uzzīmēt steidz skaistākās gleznas
sakarsēts prāts ...
(un atkal Jānis Damroze)
tā bija mīlestība starp debesīm un zemi, kad nevienam neko vairs nevajag - tkai enerģiju, kas abus vieno...; nieks par to, ja no malas kāds vēro... nieks par to, ja kāds kkur raud... tas ir lidojums, kaisle un ekstāze, kas parāda sevi visā spožumā...