Jautājums visiem.
VĪRIEŠIEM: Ar kādām jūtām bērnībā izteicāt šo jautājumu?
SIEVIETĒM: Kā bērnībā uztvērāt šo jautājumu?
Atslegas vārdi: mīlestība34034, dzīve38617, attiecības38711
bija gadījiens tāds:
sēž un stāsta, runā bez apstājas, apnika
prasu - vai tu mani nesitīsi, es es tevi pabučāšu man tā meita pēc tam piedzima, pirmā
Tie, kas tā pajautāja, nebija īstie, kkā ne visai Īstais nejautāja, vnk paziņoja, būsi mana
kas to vairs atceras,mēs kopā jau mūžību...tā tak bijis vienmēr
meitenei būt neviens kaut kā nejautāja..16 gados uzreiz bija nākamais jautājums šajā tēmā - vai kļūsi par manu sievu? daudz nedomājot, teicu jā, bet tā, kā šobrīd redzu, bija manas dzīves lielākā kļūda..prieks kur tu rodies..cik labiem puišiem vēlāk atteicu, uzticīga būdama..sassodīc..
wow..amm laikam jau ar sajusmu ja pareizais cilveks to pajauta,bet ja ne tad ar atraidoshu skatienu tik paski ne...vismaz man ta bija ...pec tam lielijos draudzenem,ka vot man piedavaja but ta un ta puisha meitenei ;) :D
Bērnībā tādu piedāvājumu gan nebija...taču padsmit gados-jā...Kā uztvēru? Godīgi sakot bez entuziasma, jo nebija mans varonis... (taču vienā ziņā patīkami.Varbūt. Vispār neatceros, tik sen bija.. )
Bērnībā neviens neko tādu netika jautājis...vismaz neatceros.Un vēlākos gados, šis jautājums tika uztverts mierīgu prātu,bez jebkādas neprātīgas mešanās nezināmajā.:)
Es so jautajumu uztveru ...tikpat splgti ka ...berniba .
Interesants jautājums...Man neviens nekad neko tādu nav jautājis bērnībā...Pat ne jaunībā...Vēlāk ir jautājuši visādi, bet...tā laikam tomēr nē...Bet skaidri zinu, ka patīkams bija jautājums: ko manas meitenes dara? Tas bija tā ļoti intīmi un to es neaizmirsīšu nekad, bet tas jau ir galīgi cits stāsts...
kaut kas pozitívs,bet uzmanígs.
Bērnībā, agrā jaunībā ir izskanējis teikums: "Gribu ar tevi draudzēties".
Nejautāju un bučai atļauju arī neprasīju
'loti nopietni, bail bija, ka tik tas nav mu'lķiigs joks, un lieli pārdziivojumi - jo vecāki tajā laikā meklēja dziivok'la maiņu tātad būs aizbraukšna...