Atslegas vārdi: Dzīve38617, attiecības38711, attieksme3443, nogurums.0
Ticība,ka es varu tās pacelt,labi draugi,mīļo atbalsts...bet šādas reizes ir ārkārtīgi retas,jo nemēdzu tās tā vienkārši nolaist,es paskatos uz visu no cita redzes leņķa ,lai izprastu,kas un-kāpēc..
Apziņa, ka neesmu viena šai pasaulē.
Spītība un niknums...
Man ka maātei nekad rokas nav nolaidusas jo ir par viniem jarupejas visu laiku un vinu smaidi sejas un miļa pieglaušanas izsaka visu.
Vienmēr ir kāds labs draugs kas atbalsta .Ko sēsi , to pļausi.
reizēm pavisam grūti pacelt...! Tad nu ir jāieklausās, jāieskatās vērīgāk sev apkārt...un atrodas kāds pieturas punkts, kas atkal palīdz rokas pacelt..!
tas ir dabīgi, kuram negadās, toties atrodas laiks pārdomām, kā ko mainīt:)
Ticība saviem spēkiem.
Un taas biezi nolaizas mums vienam bet nav kam paprasit paliga vinu nav izmirusi parbijusi jegu
Ja ir laiks par to domāt,tad viņas nolaižas,problēmas,problēmu galā,nav laika.
Spītība.
Manu mīļu,tuvu cilvēku no sirds pateiktie vārdi,kuri dod cerības rokas nenolaist.
Labi draugi un vecāki..
Pārs užavnieki...
Kur tie rodas nezinu, bet sakopojās iekšējie spēki kuri neļauj grimt !
zinu, ka tas nav labākais atbalsts - bet tā ir spiits, es esmu stipra, es visu izturēšu, dievs uzliek smagus pārbaudiijumus tikai stipriem cilvēkiem.... tie ir nedaudzie uzmundrinājumi ko sev mēdzu teikt... cilvēki miil stiprus cilvēkus,
pati nolaidu,pati paceļu
Tuvinieki.
Draugi!
domaju par kaut ko skaistu
Doma, ka ir citi, kuri ir no manas varēšanas atkarīgi.