Tu jau pats sev atbildēji,protams,lien citam zem "tupeles"...  

Nedomāju gan : mēs, cik redzams , visu gribam mērīt ar 1 mērauklu.    Bet katrs gadījums jāapskata atsevišķi - citādi iemīļotie spārnotie stereotipi vien sanāks !?
Vai tad to gribam ? Šodien to stipri apspriežam un kritizējam !!!
  Mans jautājums autorei - ko saprotat ar"" zemošanos "", ar "" viszemiskāko dvēseli "' ?  

Gudrāki diez vai.Zemoties ir ļoti grūti,drīzāk piekāpjoties mēs pierādam,ka esam attapīgāki.

Viszemiskākā gan būs tā dvēsele, kura izmantos citu, zinot , ka patīk.
Zemojoties , mēs spēlējam spēli- redzi, kāds es labs un saprotošs, varu atteikties no sava "es", lai tikai tev būtu labāk... un tādēļ- lūdzu pievērs man uzmanību.... bet vispār- es ķeru kaifu no tā, ka zemojos... u.t.t.
Tās nav adekvātas un normālas attiecības- nekādas- ne personīgā plānā, ne sociālā vidē, ne darba attiecības- ja ir situācija, kad viens  zemojas..

Cilvēki, kuri zemojas bieži vien nav atklājuši savu īsto "es". Viņiem liekas, ka ja viņi būtu tādi, kādi ir, tad viņus nesapratīs vai nepieņems.

nu jaa ta domajot esam tur kur esam

Vislielākais lāsts esot - kaut tu lepns paliktu! Īsta, patiesa pazemība ir liela lieta, ne katrs to spēj. Tā ir citu interešau stādīšana augstāk par savām savtīgajām iegribām.

   Var klusēt,bet ne zemoties,ja zemojies tad pakļaujies un piekrīti visam ko saka .

manā šķiet te tiek izcilāti divi jēdzieni zemoties un pazemiiba, kas manā uztverē ir ar dažādām niansēm - gan izsmējiiba, kura at'lauj spēciigākam noteikt "toni",gan tieša kapitulācija spēka vai gudriibas priekšā , kurā variantā k'lūstam gudrāki - laikam jau 'laujot domāt ka citam ir gūta uzvaras garša, bet rezultātā - iegūstam mēs ...