Ķibeles rodas tad, kad klusējam, un ļaujam otram( citiem) pēc savas saprašanas izdomāt - kas un kā... un tad, kad runājam- bet nemākam  pateikt arī nepatīkamas lietas tā, lai otrs nemestos ar kulakiem virsū, bet sanāktu viedokļu apmaiņa.

runāšana sudrabs,klusēšana zelts

50:50  - gan tā, gan tā.

Ķibeles vairāk rodas no tā,ka nevis klusējam,bet runājam.Un runājam par to ko nemaz īsti nepārzinam.

Laikam ir jāzin kad labāk noklusēt, un jāprot pareizi izteikt savas domas.

Būtu jāzina,kad runāt un kad paklusēt.

laikam tāpēc, ka pārak bieži esmu klusējis  

Domāju tāpēc, ka ne vienmēr saprotam, kad paklusēt, un kad teikt

Kā kuram paveicās ..

Nevienam nepatik taisniba.Bet kluset ari nav prata darbs.Tad saliekot visu kopa Vajaga skatities no situacija.

abejaadi...

Man vairāk tāpēc, ka vienmēr saku to, ko domāju, kaut dažreiz arī vajadzētu atbildēt tā, kā sarunu biedrs vēlas.

Atbalstu Sonjas viedokli- jārunā,  nonākam pie kopsaucēja vai nē, bet vsmz saliekam (.) uiz i   

sakām,ko vajag un ko nevajag

klusesana un muguras lieksana

Reizēm klusēšana nav pat čuguna vērta.

Ar klusēšanu,mēs ļaujam viņām,iesakņoties dziļāk..,bet ne jau,no mūsu klusēšanas,tās rodas...
Vispār jau jāvērtē....,ne visas domas ir izskandināmas...!

..labāk rūgta patiesība...nekā pazemojoša neziņa!!!!!!!!!!

Nevienam nepatīk,kad saka taisnību acīs...

Viss ar mēru,jo jāmāk paklusēt,kur vajag un runāt,kur tas ir nepieciešams.Līdzsvars ir labākais variants.