Asaras atvieglo ciešanas , Mārai taisnība .

Asaras zināmās devās ir svētīgas, ļauj to "šokingu" vieglak pārdzīvot. Ja cilvēks paraud un atkal ierauga apkārtējo pasauli krāsainu, tad nekā nelabojama nav. Laikam grūtak iet tiem, kuriem tas raudamais ievelkas uz nezināmu laiku...

Tad nu, kāpēc uzreiz traumēti,vienkārši skumji,jāļauj asarām vaļa,nu protams,ja tas to vērts,pēc pieredzes -izraudos,vieglāk paliek!un kas,vai nedrīkst?

piemeram tur notikumu pasakumu sistemas komplekss

Gluži otrādi. Izraudās un pāriet. Viss rūgtums pa acīm iztek ārā.

Mans cilvēks ir projām.Nav manī ne drusciņas kram.Kā cilvēku nobiedē tukšums!Kā tukšums cilvēku samaļ!      (A.Skalbe)

Nepaliek gan.Skatoties, kādas ir bijušas attiecības.

Nē, nebūt tas nav obligāti un vienmēr tā. Asaras- tā ir atbildes reakcija uz nervu sistēmas kairinājumu, lai " nomestu " lielu stresu.. Un attiecību izjukšana, vai pārtraukšana, dajebkādu iemeslu pēc- ir tads liels un negants stress.Pat, ja cilveks ir ar stabilu nervu sistēmu. jā, ir tadi, kas ar lielu kaifu to vien atcerās- visa mūžā garumā- kā viņiem kāds nodarīja pāri , un kā tas sāpēja. Bet tādu ir krietni mazāk, nekā normālu , adekvātu cilvēku, kuri- pieņem notikušo kā dzives īstenību , izdara secinājumus un dzīvo normāli tālāk.

asaras ir sevis nesavaldīšana untāmar traumasdziļumu diez vai ir kāds sakars.

Bieži laulības neveiksmēs ka iemeslu izvirza rakstura dažādību,garīgā nesaderība,bet ātrākais iemeslis ir greizsirdības jaukās scēnas,kuras ne tikai saglabā mīlestību,bet tieši otrādi-paātrina tas galu.

Man diemzel preteji, neraudu saglabaju labas attiecibas.

Vai tad tev nekad tads nav adgadijies Un ja ta nem,ne vissiem ta ir trauma.

Ja akurāt nenoslīkst asarās , tad būs dzīvotāji !    pie tam ar pastiprinātu imunitāti ...

Ja tas to vērts tiešām  labāk izraudāties , Vienkārši Evitai taisnība.