Nu ... vai tad bēdīga laime kādam vajadzīga ?

nu vai zin... prieks ir arī par balodi, kas laimīgi nolaidies uz palodzes..... toties laime ir tāds ekskluzīvs jūtu stāvoklis, kad tu saproti, ka šis nu ir tas īstais brīdis, kad tikai vienīgi balodis un tikai šis, kas nolaidies uz palodzes var tevi darīt laimīgu šai mirklī.... saprati atšķirību?

...man bija tā laime pabūt Ēģiptē, bet neko no sapņotā, tur neredzēju....biju(laimīga) priecīga, tikusi mājās...
tas vārds spēlējas tik daudzos veidos...

Cilvēku lielākais sapnis ir absolūtā, jeb pilnīgā laime, jo tad nav rūpju. Cilvēki jau gribētu piedzimt absolūtās laimes apstākļos, jo tad viņi būtu laimīgi, es gan tā nedomāju. Laime rodas tad, kad ir iepazīta nelaime. Ja nebūtu nelaimes, nebūtu vārds „laime.” Patiesībā nebūtu pati laime. Kāpēc tā? Laime ir tad, kad cilvēks jūtās laimīgs, viņš ir iepriecināts, ka nav nelaime ...

...tikai tad,kad piedzīvojam nelaimi,...mēs īsti saprotam un novērtējam-cik laimīgi esam bijuši..

man tikai spēcīgs prieks,lai būtu laime,man piemērām daudz kā vēl vajadzētu.

Nu kā kuram tā laime atnāk,tāda arī viņa ir....

Laimi nekur tālu nav jāmeklē, un par to, ka to dara un atrod- tikai muļķi- pasmaidīju. Tās sajūtas- tās ir katram pašam sevī  atrodamas... un tik pat dažādas, cik dazādi esam paši. Aprakstot  sajūtu - esmu laimīga, es teiktu- esmu saskaņā ar sevi un to, kas apkārt. Tas nenozīmē, ka ir vieni vienīgi prieki, eksaltētas izpausmes , ... tur ir viss- to , ko dzive var parādīt, to , ko var piedzīvot, ...