Guna a. 27. okt 2016. 21:38Nu re ... tagad ilgākas rīta gulēšanas - de facto -> de jure ! statusu iegūs ...
savsem k. 27. okt 2016. 21:34Par rīta tumsību nesūdzos , jo gulēt man viņa netraucē
Guna a. 27. okt 2016. 21:32Nu neko ..., rīta miedziņš - salds ir tik !
savsem k. 27. okt 2016. 21:28Nogriezīs stundu kā likts , un vakaros būs jagrābstās tumsā ...
Guna a. 27. okt 2016. 21:24Un grieššana - naff tā ->griezšana - process šamais ir ->atgriezenisks !
savsem k. 27. okt 2016. 21:24Protams , viela nezūd bet maina īpašības
Guna a. 27. okt 2016. 21:23Vielas nezūdamības likumu vēl neviens naff atcēlis , Kuku !
savsem k. 27. okt 2016. 21:21Pulksteņu pārgrieššana vien jau ir neliela Apokalipse - mums tiek nozagta vesela stunda dienasgaismas
Guna a. 27. okt 2016. 21:18Nu beidz..., gan jau garām paskries -> kā daudreiz jau darījusi !
savsem k. 27. okt 2016. 21:15Jā , protams ...neizbēgami tuvojas Apokalipse
Guna a. 27. okt 2016. 21:13Ahā ..., Košais jau prom ! Rudens Pelēkā - valdīšana nu klāt !
Benita L. 27. okt 2016. 21:11Šķiet,ka cauri spīd kāds zemteksts, kāda ironiska atbilde ar sarkasmu vienam cilvēkam!
savsem k. 27. okt 2016. 21:11Nepatīkami drēgns , zeme kā biezputra un ceļus vairs negreiderē ..
savsem k. 27. okt 2016. 21:06Rudens ... man viņš jau ir līdzaknu šnicelei ...
savsem k. 27. okt 2016. 21:05Tādas dauzītas transplantācijai nederēs
Guna a. 27. okt 2016. 20:59Paldies , Guntar ..., no brāļa Košā , prom jau braucošā - sveiciens Tev !
Svilpis L. 27. okt 2016. 20:46Tāds pats laikam tomēr ne,ja Maksimka tomēr pārrunāja.Tas jau ātri pielec,ka nav jēgas.Klusā sieva nemaz nav jāpūlas pārbļaut...Es arī ko tādu gribu :)
Ingrida X. 27. okt 2016. 20:40nu ko?? katram jau vajag savu "maksimku", kas novērtē gan kvalitatīvu šņabi, gan- "vālē" uz visu banku!!
Forši uzrakstīts!!
Ingrida X. 27. okt 2016. 20:22Lasot uzrakstīto, atcerējos šūpoles, ko uzstādīju pati Mammiņas sētā; šūpoles jau kā šūpoles- maniem Mazajiem; bet tad, kad mans Vectēvs un mana Puikiņa vecvectēvs, protams, būdams vēl saulītē šajā, Viņš sēdēja ārā uz soliņa un manam Puikiņam nebija mīļākas nodarbes, kā rādīt daždažādus vingrojumus ne tikai šūpolēs, bet vairāk jau statīvā, kurā tās iekārtas... un mans vectēvs, Papītis, kā visi Viņu saucām, skatījās un iekomentēja.... Es tgd rakstu to, un redzu bildi acu priekšā kā dzīvu!!- mans Puikiņš, visādas bīstamas kombinācijas taisot, un mūsu Papītis tur malā, uz soliņa pie mājas....
Kaut uzvējoja pagājušo gadu skumjas, vienalga!- paldies Tev, Kārli, par uzrakstīto!!
