Piekrītu.

Tu centies man likt sajusties mazvērtīgai.

Jā, atceros Tevi.

Bez tam, desantniek, nekad neesmu teikusi, ka esmu traki smuka, ka esmu liktenīgā un tml.; gluži pretēji - es vnm lieku saprast, ka esmu tikai tā, kas esmu. Un, caur to - neuzskatu, ka man būtu pašai sevi jānoniecina, tāpat, kā neuzskatu, ka uz to tiesības citiem.
Visi esam Cilvēki, ar saviem plusiem un mīnusiem, desantniek.

Sen atpakaļ, ļoti sen...... daudz kas ir mainījies, daudz kas ir citādi. Es esmu mainījies, varbūt.

Tu mani vēl atceries?  
Atvaino, es vairāk tā nedarīšu.  

Atvaino! Es tikai atceros, kā centies kādreiz, sen atpakaļ, mani noniecināt.

Neesmu es no nekurienes, no Gulbenes puses esmu

(tā bija atbilde desantniekam, kurš atkal uzradās no nekurienes)

Kā nu kuram. Ja Tev to prasās, dari.

Tādēļ pieminekļiem labāk ar līkumu(ja runa par Brīvības statuju,ne Pilsoņiem).

Vasīlijs šizo noķēris, netiek vaļā, kā Latvija no kovida

Vai adventē ir jāgavē? Pie baznīckunga jāiet, roka jābučo>?

Ja neko vairāk par demenci nespēj te runāt, tad viss, Vasilij. Neesmu mediķis un tukša muldēšana man ne visai. Lai viss Tev ok :)

Pie trīs komisāru tēla bija obligāti ar izgludinātu kaklautiņu jāiet...

Kaut kā esmu Austrumos iedzīvojies,vienalga grūti,jo uzrodas un ne tikai tās ar demenci...

Austrumi vienmēr bijusi problēma...

Atgriežoties Austrum zoona,bija ļoti sarežģīti skaidrot,kādēļ autto pārvadāts Vēstniecības darbinieks,ne ar savu transportu,un ne tikai tas ar,demenci.

Atziņā par demenci Tev nepiekritīšu:
Darba gados Vācijā redzēju un sapratu, cik smagi tas ir, kad cilvēks zaudē saikni pats ar sevi.

Jā, Vasili, arī es savulaik biju uz slēpēm daudz - gan tad, kad biju vēl traki jauna, gan vēlāk - ar pašas bērniem.. Es nezinu - vai tolaik visu tvēru vieglāk (iespējams)?, vai tas, ka man darbs bija savā pilsētā, kad būtiski nebija, cik daudz sasnidzis un cik izbraucami ceļi.. es nezinu.. Laikam jau jāatzīst fakts, ko nevēlos - tomēr, ar gadiem, visas nebūšanas uztver smagāk, jā, laikam tā tas ir..