Skaisti Jūs aprakstāt savas domas, izjūtas...Manas ir šajās dzejas rindās, ko rakstīju pirms kāda laika: Pīlādžu sārtumā krāsošu vaigus,
                              Rudenī pelēkā iešu kad sērst.
                             Rasas valgmē mazgāšu acis,
                             Lai dvēselē spēju skatienu vērst.

                            Pie dzērvju kāša savu sapni es siešu,
                            Zilgmē tālā lai aiznes to.
                             Tā es rudeni, ziemu pārsēdēšu.
                             Un ne tumsa, ne stingums
                             Nenoķers manu dvēseli-mīlošo.  

kaut kā nesanāk laiks ne pārdomām, ne skumjām...dienas vienā skrejā...kaut kā nav iemācīts...dirnēēt piespiedu pie tējas vai tv...ka nu būtu tagad Vasara jau cauri-pat ziemā..tā nebeidzas///pie bitēm stropā....tās vienmēr ir vasaras dzīvei-izlidot!...bet auksti ir ārā...spārniņi salst ledū un grūti tos plivināt-tāpēc-nogaida...saulīti...
tā ir visiem viena...bet katram-sava!

Rīgā lapas turas kokos, kāds zars sarkanīgs, kļavām, liepām dzeltenīgas galotnes.

nu nē...tur kur tu tagad atrodies, tur vairs nav dalījuma...starp maukām...kas vairāk dod vai mazāk...nu ņem katrs-cik var-sev mierinājumu!...pompejas izvirdums Rīgā?-neticami-bet būs!...tik erogēna zona...ka pat tūristi dzenas skatīt nekādas klintis, nekādus  ūdenskritumus...tikai-kritušus cilvēkus!

dzenis bez koka...kaut ko saknābās...bet knābis netiks pienācīgi pielietots...daba to padarīs par atavismu...paliks mēlīte...varēs palaizīt katram tārpiņam sānus...varbūt-pielaizīsies...nevis-čaks-nomedīs!

tā atrodas viņas dzemdē...tā atver ausis un klausās...acis un skatās...kurš būs manu bērnu tēvs!

dievs apsolīja varavīksnes tiltu kā ikdienu...bet cilvēki to neatzina..jo viņiem skumjo vēstures atceres dienu bija vairāk, nekā uzvaras dienu-uzveikt-ikdienu un vainagot to saulstariem...jo tik tiešām-nav nekā cita cēlāka...kā sajust-ikdienas rimto garšu..vai ilgu pūliņu-laurus...uz kuriem mēdz pakavēties...jo tie saldi sev liekas...un negribas atstāt pēļus siltos...bet-tas bija vakar...bet es guļu tajos vēl šodien...kā vecmātes skapis virpotiem pīlāriem..labs skapis!...ieguvis sarkanīgu nokrāsu-kļavas koks!

butkiņa aižšleperēta...viss ko viņa dara ir intīms...vari urbt caurumus sabiedriskās tualetēs...lūrēt  un skrāpēt uz sienām sava Draudziņa attēlu-viņa nāk savā-tikai savu kārtot- cietumā zonas ir dalītas... sapņo-iespējamo!...izciet savu Sodu-tu esi šķirts no pasaules būrītī restotiem logiem...un kāpēc tik kvadrātainiem...nekādi lokveidīgi-fantāziju rosinoši apaļumi tur nav kalti?!-lai saliec savu dzīvi kārtīgi kastītēs..taisni priekšmeti vairāk sarūmējas taisnās kārbās!

MAN PATĪK RUDENS.
Pārdomu, savas inventerizācijas, ja, arī veļu laiks. Daba nav apmulsusi, zin, kas jādara un pasmaida -par izcilajiem domātājiem- sen agrāk, nesen, tagad. un izdomā, vai šodien oranži bērzi pret tirkīzdebesīm vai pelēku debesis ar lietu, smagu, gulēt gribošu zemi zem koku lapu palaga. Un rudens smaržas savā ziņā ir visdzīvotgribošākās.

Gribi uz manu mēnestiņu paskatīties - lūdzu !  

Nav godīgi Izšķērdīgais Oktobris šķiežas ar krāsām pa labi , pa kreisi..atstājot Novembrim tukšas krāsu bundžiņas   

Ar to arī apsveicu !  

Neteikšu ne jā, ne nē.  

Dzenis vairāk pēc vīrieša izklausās .   Galvenais , baļķim nebūt !

Amigosā iegriežos jau pasen , gadi 6 pagājuši , kad pirmo reizi te ielūkojos.Blogot nav radusies vēlēšanās , palasu citu gara darbus , iekomentēju ko no sevis , bet ne vienmēr .Parasta ierindas amigosiete .

Piekrītu Bobam Mārlijam un dodos izbaudīt rudens noskaņas !  

Rudens balle sākusies , daudzas lapas jau izdejojušas savu pēdējo deju . Atlikušās vēl sacenšas tērpu košumā , jāiet tās apbrīnot !