Tieši tā

Maijiņa..rubī fišku !    

šitam problēmas ar gremošanu

Protams .. Elviņ !  

Jums patīk ciemiņi negaidīti,vai tomēr otrādi

Es nekādu ļaunumu neizvēlējos, kas vispār šo teicienu izdomāja? Esmu par esošās politikas virzību uz priekšu...otrs koments jau ir ielikts tavā viltus profilā...šodien kkā esi sadubultojies

Muļķis esi? uzvarēja valdošā koalīcija ar 60% balsīm no vēlētājiem un tas ir ļoti augsts vērtējums. Saskaņai tikai 23 procenti. Kuru tu tagad māni? Sevi? Aizej pakaries, ja nevari sagremot rezultātus.

tāpēc-turi savu cepurīti vienmēr galvā...un baltu!

Omīte vairs tādas vietas neapmeklē. Veci kauli.

aktīvā atpūta, saorganizētā...Tu tur esi noteikumu žņaugos...un piedāvājumu izvēles-ko pirksi. var teikt-skudru pūzniis ierīkojis nevis Atpūtas centrus, bet vietu, kur kāds atkal pelna...un tur arī ir darbavietas...paskaties, kā tur raujas...melnās miesās. Vispār cilvēku sugas sistēma ir ļoti interesanta.

kāpēc vispār jāizvēlas ļaunums-mazākais!?...tas var izaugt.

runā,ka gribēšanu nevarot iemācīt

.......?

latvietis?

Yes!!!! Priecīga situ plaukstiņas!!!!  

“Jūs man sakāt: "Mīlestība." Es jums saku: "Ejiet ratā!" Mīlestība, tā ir inde. Mazā, melnā matadatā.”  /Ziedonis/
.........................
Man šķiet, ka arī Tevis pieminētais Ziedoņa izteikums, ir- mirkļa piefiksējums- vrb ar skepsi, vrb ar rūgtumu, bet- nenoliedzot Mīlestību, gluži- pretēji!

Jo- Mīlestība- tas taču ir tas jūtu un sajūtu kopums, kurā- tikai viens no tiem, lai arī ne mazsvarīgs- gribēt to cilvēku, pret kuru ir šis patiesais mīlums :)

Ingrīda ...tuvu patiesībai...sarkanas nemaz māsas interjērā neiederējās

Tas, kas pielīda priekšā, NEBIJA nekauņa!!! :)
Tas bija jauns, ļoti mēŗķtiecīgs Puisis, kurš, nezinot vēl šo nodarbošanos, uz kuru zemapziņā jau iet, nosaukt vārdā, tomēr ar kkādu 7.-to vai 8.-to maņu nojauta, ka Viņam nākotnē, tālumtālā, iespējams- pat dzīvē citā, veidojot dizainu kādai telpai, izcili iederēsies meln-balt-pelēkas magones!!!

Paldies, Alisīt! :)
Zini, kas man šorīt ienāca prātā?? Spilgtāk par spilgtu atcerējos tās sajūtas, kādas man bija vasarā- šūpojoties un lēkājot pa batutu /tas bija tad, kad biju darbiņā, un iespēju "izrauties"- gaužām maz/- tās bija kā bērnībā!! Baudīju šūpoles un silto vēju, un aiz prieka gribējās skaļi iekliegties... un tad- kad iemācījos nebaidīties krist uz dibena, lecot pa to batutu, tad- jā!!, tas bija tik forši, kā lidojums ar kopā sasietajiem n-tajiem kaprona lakatiņiem- no šķūņaugšas- sen sen sen... Un- tas bērns mūsos- tepat jau vien- ir, ļaut tikai viņam savureiz vaļu