Vai tev ir savs sargeņģelis?
Tālu, tālu debesīs, kur balti pūkaini ,mākoņi katru rītu sagaida rītausmu, kur katru nakti vientuļš mēness pārskaita zvaigznes, kur saules stari saskaras ar bezgalību, tur dzīvo brīnums, tur dzīvo eņģeļi.Viņu pastāvēšana ir bezrūpīga, caurām dienām viņu spēlējas ar lietus lāsēm, maigo vējiņu un varavīksni. Viņiem nekad nav ne skumju, ne bēdu,ne prieka, jo eņģeļi taču nespēj just. viņi dzīvo spožas nemirstības grimstošajās debesīs. Viņi zina tikai smieklus un jautrību, viņi nespēj piemānīt un apkrāpt, jo viņu dvēsele ir tīrāka par nevainīgu asaru.Viņi nemāk mīlēt, jo viņu galvenais uzdevums ir sargāt citu citu mīlestību - parasto mirstīgo.
Vēl eņģeļi prot dāvināt skaistus sapņus. Katru nakti viņi nolaižas uz zemes ar saviem pūkainajiem mākoņiem un pārklāj dvēseles ar saviem spārniem.Bet tikai tas, kurš mīl pa īstam var redzēt tādus sapņus. Bet no rīta eņģelis atgriežas atpakaļ , izdalot spožu gaismu, atdevis visa jūtas svešai mīlestībai.
Eņģeļi nemēdz būt skumji, jo viņi nezina ,,kas ir sāpes.Viņiem ir sveši visi zemes pārdzīvojumi, kā tas ir cilvēkiem. Cilvēki ir sīkumaini, bet eņģeļi ir tiem pāri, tie peldas rasas lāsēs, dejo kopā ar sniega pārslām, krīt kopā ar ūdenskritumiem un šūpojas okeāna viļņos.
Bet gadās arī izņēmumi, kad eņģeļu dvēselē mostas tādas viņiem aizliegtas jūtas kā mīlestība.Viņi iemīlas parastos mirstīgajos, bet eņģeļa mīlestība- tās ir stipras emocijas.Viņi pārstāj dot cilvēkiem jūtas, viņi kļūst par to Sargeņģeļiem.Un tad eņģelis kļūst nevajadzīgs debesīs un viņu izdzen uz visiem laikiem.Pati bezgalība atņem eņģeļiem spārnus un nemirstību un tie nolaižas uz zemes. Viņš kļūst par parastu cilvēku, bet viņa dvēsele vienmēr paliek iepriekšējā. Nesot pasaules gaismu, viņš atkal atdod sevi cilvēkiem, bet viņš spēs arī mīlēt. Un jau cits sargeņģelis sargās viņa mīlestību, pasargājot no kļūdām un dāvājot brīnišķīgus sapņus.
Paskaties apkārt, varbūt tev blakus ir tas eņģelis, kurš attiecās no debesīm tevis dēļ.../autors nezināms/