Kas tā ir? Nu,protams,ka mīlestība.Liekas,ka neko jaunu te nu vairs pateikt nevar,jo par to runā un runā,bet,ja jau runā,tad viss tomēr nav pateikts.Nezinu,vai pateikšu ko oriģinālu,bet kādreiz taču gribas arī man par šo tēmu izteikties. Citādi kāds vēl padomās,ka es nemaz nezinu kas tas ir par zvēru.Un nu man nāk prātā,varbūt nezinu ar???Bet varbūt neviens nezin??Bībelē ir teikts-Dievs ir mīlestība!Bet nu definējiet vārdu-Dievs!" Es pat mācos augstskolā,kur par to runā katru dienu,bet definēt nemaz nav viegli.Tev nebūs Dieva vārdu nelietīgi valkāt!"Bāc!Tātad arī vārdu "mīlestība"!Kā-nelietīgi?Nu,te nu viss arī sākas.Kad tad var teikt šos īpašos vārdus:"Es Tevi mīlu!"Katram,kas cik necik iepatīkas?Vai tikai vienam vienīgam?Un kur tad paliek Dzimtenes mīlestība,mīlestība pret bērniem,vecākiem?Vienmēr gribam runāt tikai par to-divu cilvēku vienīgo,neatkārtojamo...Vai tiešām neatkārtojamo?Sakiet,kādā vecumā mēs tā pa īstam saprotam,kas ir mīlestība?Kad mēs varam apgalvot,ka nu tā nekādā ziņā nav aizraušanās,"ieķeršanās",bet patiesa mīlestība?Lai vai ar cik veciem cilvēkiem par šo tēmu runātu,attieksme vienmēr ir vienāda-tie jaunie,neko no tā nesaprot!To teiks gan astoņpadsmitgadīgais trīspadsmitgadniekam,gan trīsdemitgadnieks astoņpadmitgadīgajam,gan sirmgalvis pusmūža vecuma cilvēkam...Un tad es vēl iedomājos,ka patiesībā,cik pasaulē ir cilvēku,tik arī ir patiesību par mīlestību un nav nekādu recepšu.Pilnīgi nekādu!Ja ir īsta mīlestība,tad neko nelīdzēs nekādi padomi,tikai ar sirdi var sajust,kā kurā brīdī jārīkojas.Tikai katriem diviem cilvēkiem ir sava "recepte",kā jāmīl.Būs tādi,kam galvenais,lai dzīvē nekad netrūktu romantikas,tādi,kam svarīgākais ir pilns vēders un mīksts dīvāns,tādi,kam vajag nemitīgu trauksmes sajūtu....Un,tikai tad,ja šīs sajūtas saskan,veidosies kas nopietns.Es te nedomāju,ka jābūt vienādiem raksturiem.Man jau atkal prātā salīdzinājumi.Jūs taču esat krāvuši malku?Grēdai jābūt tādai,lai nesagāztos.Ja būsim rūpīgi,izraudzīsimies tādas pagales blakus,kuras pēc iespējas labi sagulsies kopā.Ja vienai robs,otrai jābūt ar izcilni,ja viena līka,arī otrai jābūt līkai,bet tā lai saguļ kopā...Un tikai tad,ja gadīsies tādas,kas nākušas no viena bluķīša,sagulēs tik cieši,ka neatšķirsi vienu no otras.Cik bieži tā gadās,kraujot malku?Tikpat bieži arī dzīvē satiekas divi cilvēki,kas kā malkas pagales "no viena bluķīša tēsti".Bet pieslīpējas taču,vai ne?Ja grib....Un,ja šīs atšķirības neizrādās pārāk lielas....Ko dos,ja "slīpēsies"tikai viens?Sadils taču!Tāda ir dzīve!Nezinu,vai beigu beigās var ko saprast no tā,ko es te uzrakstīju un vai vispār tam ir kāda jēga,bet es atkal esmu kaut ko pateikusi.Ja kādam noder,vai arī kāds domā citādi,pasakiet!Tāpēc jau ir domāti komentāri....