Es uzskatu ka tādus zaļknābjus pēc iespējas ātrāk ir janoliek pie vietas un japarāda kur ir viņa īstā vieta nevis ļaut sev kāpt uz galvas, lai vispirms dzīvē sevi pierāda un iemacās patstāvīgi dzīvot un tad lai tēlo pasaules gudrīti

1 - Ja vins tiesam dzivo zem Jusu jumta, tad Jums visn IR JANOLIEK pie vietas - nedrikst laut kapt majas saimniecei uz galvas. Bet, tas butu jadara TIKAI jums diviem vien, bez topošās māmiņas klātbutnes, jo tas ir tikai logiski, ka vina var raudat par katru sikumu. Turklat, ja vins ar savu nakamo bērna māti vēl atlaujas dzivot vecakiem uz kakla, es atvainojos, bet tas tiesam neliecina par vina briedumu pozitīvā gultnē. Neviens, sevis cienoss virietis nekad neatlautos "špļaut akā no kuras pašam vēl jādzer", neatkarīgi no tā - kāda rakstura ir sievasmāte!!!! Te varētu runāt par viņa audzināšanu ģimenē un izglītības līmeni!!!
2 - Jums meitai ir jāmēģina pateikt, kaut vai ikdienā "garām ejot", ka Jūsu vienīgā vēlme ir ne tikai redzēt bet arī just, ka viņai viss ir labi, ka Jūs patiešām vēlaties viņas laimi un tikai prieka asaras. To var pakāpeniski un ar laiku. Turklāt, nebūtu nekāds brīnums, ka topošā bērna tēvs Jūsu meitai skalo smadzenes arī negatīvā gultnē, lai gan pierādīt neko nevaram.
3 - Atcerieties, ka Jūs būstiet vecmāmiņa.... Vai Jūs tas priecē, priecēs vai apgrūtinās?
Katrā ziņā - LAI VECAS, un, nekas mūsdienās nav svarīgāks par labām un atklātām mātes un meitas attiecībām - vīrieši nāk un iet!!!!

Paldies par viedokļiem.Tā nu sanāca-palaidu domu vējā un pati aizgāju.Ir jau viss nokārtojies.Meita tiešām visu uztver ļoti saasināti,bet znots man tāds-ka aizsvilstas par sīkumiem,bet viņam tikpat ātri pāriet.Šorīt viss ir labi,kā nekas nebūtu noticis un galds pēc brokastīm tika novākts.:))))
Neko nevar darīt,nāksies mums kopā padzīvot.Krīze tomēr dara savu.:)

Nez vai vajadzīgs vēl kāds viedoklis    Bet es ieteiktu padomāt ar ko tas znots visvairāk krīt uz nerviem. Varbūt uzrakstīt uz papīra brīvā brīdī, jo uzrakstīts vārds izskatās savādāk nekā domas lidojums.
Un tad, kad miers virs zemes un visiem labs prāts izteikt savas vajadzības. Jo arī mamma ir cilvēks  

Vainīgai jau nu galīgi jums nevajag justies,jo ja pareizi sapratu,tad meita dzīvo pie jums nevis jūs pie viņas un viņiem vajadzētu pieņemt jūsu noteikumus,ja ne ,tad jāmeklē cits dzīvoklis,kur var darīt kā paši vēlas.Kad piedzims bērniņš,problēmas radīsies vēl vairāk,bet neskatoties uz visu, mīliet viņus,bet neuzņemieties visas rūpes,jo jaunajiem pašiem jāmācās dzīvot un rūpēties par ģimeni.Pricājieties,jūs drīz būsiet laimīga vecmāmiņa ,jo es zinu kā tas ir.Ilgojos pēc mazā bumbulīša,jo nedzīvo vairs pie manis.

gan jau , ka tas no grūtniecības, tas asums :)
Būs labi :)
galvenais palūdziet tam vīram piedošanu un būs labi :)

Es mājās savām sievietēm jau sen esmu iemācījis par nemazgātiem traukiem necepties, ir svarīgākas lietas, tie tādi sīkumiņi! No otras puses protams tev arī ir tiesības uz savas teritorijas sakārtotību! Bet kā jau tas vienmēr sanāk, gribēji kā labāk, sanāca kā vienmēr!   

labdien..labāk tomēr kad dzīvo atsevišķi bērni no vecākiem....tad mazāk to problēmu un visiem ir labi...

Tu esi riktiga ome ,neker krenki.Tas tak elementaras lietas.Ieaugs jaunie nemazgatos traukos tad pasi sapratis.No pieredzes tik paldies tagad vecvacakiem varu pateikt!

Meitai asaras laiakm šobrīd ir vietā un nevietā,jo grūtnieces ir emocionālakas kā parasti un visu uztver saasinātāk.Pati sevi atceros,kad gaidiju meitiņu,asaras šķida uz visāsm pusēm,jo likās ,ka neviens nesaprot,un ka visi uzmācas ar savu laipnību.
Vienīgais uz ko jūsu situācijā ļoti ceru,ka Jūsu meita ir spējīga pati pieņem lēmumus un domāt ar savu galvu,nevis pazemīgi skatīties vīram mutē un neanalizējot pieņemt viņa nostāju.Citādi Jums līdzās pastāvēšana vienā laika telpā būs apgrūtinoša.
Mīļa miera labad es ietu atvainoties,lai topošai māmiņai norimtu asaras.
Piekrītu Ilzei,ka nevajag uzmākties ar saviem padomiem.Lieli cilvēki , paši tiks galā.
Galu galā Jūsu meitai ar to vīrieti dzīvot. Vīņiem pašiem jāveido sava dzīves pieredze...
Mana Vecvecmāmiņa man bērnībā bieži teica:-Gudrākais piekāpjas. Bet tikai tagad es tā īsti saprato šovārdu dzīļo būtību...

Vai, cik neapskaužama situācija, jūtu līdzi!!! Arī es esmu vedekla, sievasmāte un vīramāte, tāpēc zinu to ne tikai pēc nostāstiem  
Pateikto un notikušo protams atpakaļ nevar pagriezt, no tā var vienīgi mācīties, lai izdodas :)
Mana pieredze, kas balstīta gan uz lasīto, gan pašas vērojumiem: attiecībās ar pieaugušo bērnu ģimenēm ir vērts ievērot vairākus stingrus principus:
1) neuzbāzties ar saviem padomiem (ja gribēs, paši paprasīs),
2) nejaukties bērnu attiecībās un darīšanās (ja gribēs un cik gribēs, paši pastāstīs),
3) priecāties par labajiem notikumiem bērnu dzīvē,
4) dzīvot atsevišķi.
Bet mazbērns - tā ir vesela jauna pasaule, priecājos, ka drīz to pieredzēsiet arī Jūs :)

Problēma ir pavisam cita. Ja mēs strīdamies par,piemēram,mākslu,tad argumenti par nenovāktu galdu.... Auzas.Demagoģija. Tā nepierāda savu taisnību. Bet par kārtību- viņam protams nevar būt privilēģijas.BET- citā laikā un citā formā.

Nesaprotu kur tu jūties vainīga!Par to ka liki pieaugušam vīrietim aiz sevis novākt galdu?Man liekas ka tieši meitai vajadzētu to visu pārdomāt, jo kas būs tālāk ja tagad viņš nespēj un sadusmojās par elementārām lietām.

nu ko,atgriežamies pie vecās patiesības-nedzīvot kopā vecākiem ar saviem precētajiem bērniem.Jālaiž tiem putneļiem izlaisties no ligzdas.Ja paši neprotās,tad jāpagrūž,citādi nekas labs nebūs.Un galu galā,kad tad sencīši gūs pēdējo dzīves baudījumu,ja tās bērnu ģimenes maisīsies.Un nekad neviens znots un neviena vedekla nebūs tik pareizi,lai varētu sadzīvot ar vecākiem,bet,jo tālāk no acīm,jo mīļāki.

nu ko, Ilon, raksti lielu atvainošanās rakstu savam znotam kādā lielākā latvijas avīzē..servē svētku galdu.. nožēlo savu *grēku*..tik nebrīnies, ja pēc pāris gadiem abas ar meitu to *dievekli* nesīsiet uz poda izpuškotā krēslā un mazgāsiet viņa zeķītes smaržīgā putu ūdenī..ppp [laikam par šerpu pateicu, bet patiešām tā domāju]..

grūti man teikt, par to grīstē salaišanu, bet varu tikai pateikt, ka es necenšos saviem bērniem neko aizrādīt. Arī mans meituks ar savu vīru kādu laiku dzīvoja pie manis. Man daudz kas nepatika, bet tā jau nav mana dzīve, lai paši tiek galā. ja kaut kas bija sasāpējis, tad parunājos ar savu meitu, viņa man saprotoša meitene. Znotu pieņemu ar visām viņa UTĪM kažokā. Ne jau man ar viņu jādzīvo

Salaidi jau nu gan. Nu nevar taču tā auklēties ar pieaugušiem bērniem,pat ar maziem nē.Var jau vienu otru reizi paklusēt,bet ilgi pieciešot tas pacietības mērs vienalga kādreiz būs pilns. Traks jau nekas tur tāds diži nav  noticies,nu jāpiekopj būs znotiņam kādu laiku galds aiz sevis

Piedošanu lūgt obligāti par aso uzbraucienu, par saturu varbūt arī nevajag. Kaut gan šajā punktā pārcensties diez vai ir iespējams. Pēc tam Tevi vairāk cienīs un rēķināsies ar Tavu viedokli, vismaz centīsies. Katrā ziņā spēja lūgt piedošanu ir stipra cilvēka īpašība, gļēvuļi laižas lapās un "norokas" kamēr "jumtiņš aizbrauc" dažkārt.

Reizēm cilvēkiem patīk izlādēties vai arī lekties. Tas notiek ar manu vedeklu, sastrādā muļķības no savas nesavaldības, bet kad braucu ciemos, mājās nekad nav, dēls smej, aizmuka, jo kauns. Lai nebūtu neērti un pārpratumu, labāk jau dzīvot saskņā.

nu isteniba nekas traks tas nau , uz kakla kapt ari nedriks pielaut kaut tu mans dels vai bralis . manas vecakas masas virs vienmer uzskata ka vinja teiktais ir taisniba un parejo ne :D mes ar masu vienmer smejamies un pieradit meginam vinja pretejo un vienreiz man tas izdevas , tagad vins ari citu viedoklim klausa :) (ja to pierada :D )
KOPSAVILKUM , aizej atvainojies un ja vins bus gana gudrs tad ari atvainosies tev :)