Es pazīstu dāmas, kas pārlieku lepnas,
Es pazīstu jaunekļus pārlieku biklus,
Un pirmajām rokas kā tīģeru ķetnas,
Un otriem ass prāts, ka tas grieztu pat stiklus.

Un dāmām ne medītām tīk būt, bet medīt,
Jo saprot tās asiņu jēgu un garšu,
Bet kāpēc pirms upuri noķert, to mēdīt
Un svilpot tam pasaules slaveno maršu?

Ar otriem bez naudas ir saprasties grūti,
Par naudu var locīt tos visādos leņķos,
Tik atslēgas caurumu aizsedz ar hūti –
Un palags kā pasaules atlants ir pleķos.

Nav skaidrs jums, ko dzejolī pateikt es vēlos –
Vai pirmās, vai otrie mans mērķis ir izsens?
Es gribu, lai lugām, ko spēlēju, tēlos
Ir tas, ar ko lepotos Šekspīrs un Ibsens!