Varbūt secinājums,varbūt pārdomas.Bet es sapratu,ka ne tikai vīrieši nav gatavi uzņemties atbildību,bet arī sievietes nav gatavas viņiem uzticēties,sak,kā lai zin,ka izdarīs.Manuprāt tas nav pareizi.Un vīrieši arī zin,kā tas ir -uzņemties atbildību,bet bieži vien gadās,ka sieviete to vienkārši neļauj.
Saiet pāris kopā,sāk dzīvot.Ir dažādas situācijas,ne visas ir viegli atrisināt un katram ir sava pieje risinājumam.Un tad gadās,ka sieviete uzskata,ka tikai tā ir pareizi,kā viņa domā.Un mīļā miera labad vīrietis piekāpjas.Vienreiz,otrreiz,beigu beigās pierod,ka tā ir pat vieglāk,nekas nav pašam jādomā.Bet sieviete no tā npgurst un tad pārmet savam vīram-kā tu tā,pats neko nevari ieraudzīt,kas jādara?
Mana pieredze ir tāda,ka iarī es pati vienmēr esmu vadījusi savu un visas ģimenes dzīvi,arī tad,kad viena audzināju bērnus.Un nesūdzos,varēju arī viena,bet tagad...Jūtos no tā nogurusi un gribētos,lai ir kāds,kas vada,pasaka,kā labāk darīt un ko darīt.Vai spētu pakļauties,tas ir cits jautājums,par to es arī domāju.Bet man gadījās situācija,kad bija atbraucis mans draugs.Nobloķējās viņa mašinas durvis un es jau aiz ieraduma,metos palīgā.Bet viņš mani apturēja,sak,ej istabā,kad sataisīšu,tad pasaukšu.Un es aptvēru,ka tas ir tik fantastiski-zināt,ka ir kāds,kas parūpēsies,lai viss ir labi,ka tiks ar problēmu galā,un man nav par to ne jādomā,ne jāuztraucas,,,Un tad es vēlējos-kaut es spētu tā noturēsties un nejaukties,jo arī šajā brīdī es varēju spītīgi palikt laukā,turpināt skatīties un dot padomus...Varbūt tomēr spēšu?