Es pati sev sveša un nepierasta,
Vai esmu no šī,vai no pretējā krasta?
Vai spogulī skatos vai ezera dzelmē,
Man pretī sitas uguns svelme.
Kad ugunī raugos,šķiet rasa krīt lejā,
Pil lāse pēc lāses kaut saule spīd sejā.
Vai tā bija rasa?Vai asaras lija?
Bet varbūt tik visu tin krāsaina dzija?
Un,ja tā bij asara,prieks tad vai bēda,
Kas atstāj aiz sevis tik dīvainas pēdas?
Es nezinu tiešām vairs kādā spēkā,
Tik jūtu-kaut kas mani atkal velk grēkā...
Es redzu-tev acis dzirksteles šķiļ,
Bet mana sirds-tā atkal mūs viļ...
Kas tas par spēku,kas jauc manu prātu?
Kam tagad vajag ar slotas kātu?
Te paskatos saulē,kas vaigu silda,
Un sirdi ar dīvainu prieku pilda....
Ak,pavasar,pavasar,sirds mana sauc-
Nu kāpēc tu atkal man prātu jauc?