Mūsu dvēselē iemājo mazs nemiers,kas pavēl mūsu sirdij domāt.
Par ko nemēdzam runāt.Tā ir mīla, ko jūtam pret otru.
Šis cilvēks, mūsos ir atdzīvinājis,to ko gaidīja nemanot atnākam.
Ko bijām cerējuši sagaidīt vēlāk,mūsu viskrāšņāko sapni -MĪLESTĪBU!
Mīlestība ir kā logs, kurš plaši veras,un iedveš mums jaunu dzīvību.
Smaržu, kas nāk no sarkanās puķes,no cilvēka, ko mīlam.
Ja cilvēks kādu mīl,tad saprot, cik mīla ir sarežģīta,
Gan samtaini mīksta kā pļava,kurā iegulties un sapņot par to.

Mums grūti atzīties ir mīlestībā,jo bail pretī saņemt noraidījumu,
Vai nicinājuma pilnu frāzi,ko neesam gaidījuši.
Ja cilvēks mīl,viņš kļuvis pavisam citāds -
Ir iemīlējies cilvēks,sapņotājs un maigāka būtne.

Es ceru, ka mīlestība,mūsu sirdīs nezudīs nekad,
Ka otrs cilvēks nepadarīs mīlestību par naidu,
Jo tās ir vismaigākās, un jaukākās jūtas, kas var būt -
MĪLESTĪBA!