Kad mēs skumstam, uz mums sasēžas miljoniem sīciņu, sīciņu Bēdu rūķīšu. Tos nevar nemaz redzēt - tikai sajust... Saka taču: "Bēdas mani smagi spiež..." Tie ir Bēdu rūķi. Viņi barojas no skumjām. Bet viņi, nav slikti, ja nebūtu Bēdu rūķu - mēs vispār neprastu priecāties... Tad būtu viens liels Nekas.
- Jā...par Neko es zinu... ... lasīt tālāk (807 zīmes) -»
- Bēdu rūķi ar laiku nopurinās nost. Cik pats ilgi gribi viņus pie sevis turēt- tik ilgi arī tie ir. Bet atliek tikai kārtīgi sapurināt krēpes, ka šie pazūd kur kurais.
- Un kur tad šie paliek? - Mājas Gariņš ziņkārīgi vaicāja.
- Kad Bēdu rūķi bēdās nonāk, tad viņu bārdās apmetas Bēdekļi.
- Kas, kas?
- Bēdekļi - bēdu putekļi!
Gariņš saspringti sāka domāt.
- Hmm... Sarežģīti. Un es tev labāk nemaz nejautāšu, kas notiek, kad Bēdekļi sabēdājas...
- Tad raud debesis...pieaugušie to sauc par lietu...
Gariņš apsēdās uz grīdas, novilka cepuri un pakasīja pieri.
- Tu to nopietni?
- Nu ja...man vismaz liekas, ka tā ir...un tad uzspīd saule un tas viss pārvēršas par varavīksni...un tad ir Prieks. Tev kādreiz nav tā, ka tev uznāk skumjas par to, ka ir TIK priecīgi?