AR KO MĒS VARAM SADARBOTIES ?

Izlasot avīzes „DDD” 1.aprīļa numurā publicēto jelgavnieces Annas Mielavas (kaut kā nebiju manījis šādu cilvēku līdz šim publicējoties nacionāla rakstura presē) vēstuli, kurā viņa pārmet avīzes redakcijai sadarbošanos ar „nepareizo” cilvēku Dionīsiju no Krievijas, vēlos, atsaucoties uz redakcijas aicinājumu, izteikt šinī sakarā savas domas.
Vispirms atzīmēšu, ka pilnīgi piekrītu visam tam, ko jau piebildē pēc vēstules ir minējis avīzes veidotāju kolektīvs. No savas puses papildus vēlos atzīmēt dažus aspektus, kas, manuprāt, ir būtiski, runājot ne tikai par šo konkrēto gadījumu, bet apsverot sadarbību kā tādu plašākā mērogā, veidojot attiecības starp cilvēkiem un to pārstāvētajām organizācijām daudzu mēnešu un gadu garumā.
Kāds vieds cilvēks savulaik ir teicis: „Politikā nav draugu, tajā ir sabiedrotie”. Kā rāda mūsu zemes un tautas vēsture, vismaz uz skaitliski mazām un daudzu lielu nāciju iekārojamā teritorijā dzīvojošām tautiņām šis apgalvojums ir pilnā mērā attiecināms. Atcerēsimies, kā veidojās Latvijas valsts, kā tapa pirmās Latviešu bruņotās vienības, kas vēlāk pārtapa Latvijas Armijā... Sākotnēji Latviešu strēlnieki karoja cariskās Krievijas armijas sastāvā, tad, sapratuši, ka tiek izmantoti tikai kā lielgabalu gaļa, zaudēja ticību monarhistiskajai impērijai un vai nu pieslējās boļševikiem, vai nu stājās Kalpaka nacionālajā rotā; bija skaitliski neliela daļa arī tādu, kas cīnījās t.s. „Baltās” armijas pusē. Katra no šīm grupām domāja, ka tieši šādā veidā novērsīs lielāko ļaunumu un panāks iespējami lielāku labumu Latvijai savas uzvaras gadījumā. Te jāatzīmē, ka tieši tālredzīgajiem un konsekventajiem Neatkarīgas Latvijas aizstāvjiem kalpakiešiem visvairāk nācās mainīt savus sabiedrotos – sākumā tie bija vācieši (par ko viņi tika diezgan pamatīgi slānīti no t.s. visgudro un pareizo latviešu puses), vēlāk igauņi, ar kuriem cīnījās kopā pret tiem pašiem vāciešiem, tad poļi, kuri palīdzēja atbrīvot no boļševikiem Latgales novadu. Nacionālās Latvijas karotājiem nebija ne īpašu simpātiju, ne arī zvērīga naida ne pret vienu no šīm tautām, viņi vienkārši pieslējās tiem, kuru politiskās intereses konkrētajā brīdī sakrita ar viņu interesēm. Tieši tāpat darīja arī leģionāri 2. Pasaules karā. Un tas, ka viņi zaudēja un nesasniedza cerēto mērķi – Brīvu Latviju, nebija viņu, bet gan Rietumu pasaules vareno vaina, kuri, savtīgu interešu vadīti, piekrita atdot Baltiju Staļina nezvēra ķetnās. (Diemžēl joprojām netrūkst jefiņu, kuri domā, ka tagad gan militāra konflikta gadījumā ar Krieviju NATO un ES mūs aizsargāšot. Nekā tāda, protams, nebūs, kā to jau pirms gada precīzi pateica intervijā „DDD” ASV armijas leitnants, bijušais „helsinkietis” K.Pupurs; skat. norādi internetā http://www.dddlnf.com/content/view/415/30/).
Es nezinu, cik patiesa ir tā informācija par Dionīsiju, ko publicējusi Mielavas kundze. Protams, pie lielas gribas es varētu mēģināt to pārbaudīt - parakņāties tīmeklī, ievadot meklētājā t.s. atslēgas vārdu, taču to nedarīšu vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas prasa daudz laika; otrkārt, nebūt ne visa tur atrodamā informācija ir ticama un nopietni uztverama (pietiekami daudz „jaunatklājumu” reizēm Internetā gadās man lasīt arī pašam par savu personu); visbeidzot, treškārt, man tas neliekas būtiski. Kāda nozīmē, ko pielūdz un grib kanonizēt Dionīsijs – Marksu, Engelsu, Ļeņinu, Hitleru vai varbūt Rērihu (cita starpā visai bieži ir nācies un joprojām nākas dzirdēt lielākoties viltusnacionālās partijeles Visu Latvijai līderu izteiktos apgalvojumus, ka A.Garda nekad nebūšot Īsts Latviešu Patriots, jo viņš jūsmo par „lielkrievu šovinistu” Rērihu)? Galvenais, ka vismaz šobrīd viņš kaut vai vārdos ir mūsu sabiedrotais – atbalsta mūsu cīņu par Latvisku Latviju, par dekolonizāciju! Vai tad ar to ir par maz? Atcerēsimies ilgstošā Lielbritānijas premjera V.Čērčila teikto, ka viņš biedrojas un biedrosies kaut vai ar pašu velnu, ja tikai tas konkrētajā brīdī atbildīs viņa valsts nacionālajām interesēm. Kāpēc lai mēs rīkotos citādi? Un vai tiešām mums ir tik būtiski, ka Dionīsija dēļ Krievija uz mums sāks šķībi skatīties. Vai tā vispār ir Patriota cienīga filozofija – domāt, kā tas izskatās uz āru, nevis – vai tas nāk par labu mūsu pašu valstij un tautai? Turklāt, arī Hitlera, tāpat kā jebkura cilvēka, personība nav strikti viennozīmīgi vērtējama, iesaku A.Mielavai palasīt nebūt ne nacista angļu vēsturnieka Džona Tolanda grāmatu „Ādolfs Hitlers”, lai uzzinātu, kā uzplauka Vācijas ekonomika fīrera valdīšanas laikā. Nebija šis cilvēks balts eņģelis, taču par elles izdzimumu es arī šo nesauktu.
Krievijā ne tikai Dionīsijs mūs atbalsta, tur pašlaik par līdzi jušanu mūsu un arī daudzām citām krievu šovinistu apspiestajām tautām sēž cietumā Boriss Stomahins, kura raksti savulaik visai bieži gan oriģinālā, gan tulkojumā bija publicēti „DDD”. (Sīkāka informācija atrodama internetā http://zaborisa.narod.ru/. Tur var palasīt arī šī cilvēka rakstu krājumu http://rko.marsho.net/articl/articl.htm). Arī par šo personu ir nācies dzirdēt dažādus pārgudrus spriedumus, ka viņš nevarot būt mūsu tautai draugs jau tāpēc vien, ka pēc savas etniskās izcelsmes daļēji ir žīds. Es gan uzskatu, ka mums jāsadarbojas ar jebkuras rases un tautas cilvēkiem, kas mums – Latviešiem – vēl labu. Nav sliktu nāciju, ir slikti cilvēki tajās, citā nācijā to ir vairāk, citā mazāk. No krievu un žīdu puses nav bijis daudz tādu ļaužu, kas mums justu līdzi un izprastu mūsu grūto stāvokli, bet tieši tādēļ divtik vērts ir katrs, kurš tomēr spēj un grib to darīt. Protams, visi cilvēki nekad nedomās pilnīgi vienādi visos jautājumos. Acīmredzot savas etniskās izcelsmes dēļ Stomahina k-gs savā publicistikā Izraēlas un Irānas konfliktā nostājas Telavivas pusē, arī t.s. geju gājienu Maskavā viņš gatavs atbalstīt pārspīlētas viedokļu izteikšanas brīvības un tolerances dēļ. Šajos pēdējos jautājumos viņa un „DDD” redakcijas kolektīva domas atšķiras, tomēr tas taču netraucē viņus sadarboties tajos jautājumos (un tādu nenoliedzami ir vairāk), kur viņu uzskati sakrīt. Un tā ir jādara arī turpmāk ne tikai attiecībā uz Stomahinu un Dionīsiju, bet jebkuru sabiedriski-politiski aktīvu cilvēku, ar kuru var kaut pāris mūsu valstij un tautai būtiskos jautājumos atrast kopīgu valodu. Ja no kādiem ļaudīm arī ir jāizvairās, tad tie ir divkoši un meļi, kas runā vienu, bet dara ko citu, kuri tēlo no sevis nacionālistus un Patriotus, bet patiesībā ir gatavi biedroties ar atklāti kosmopolītiskiem, Latviskumam naidīgiem spēkiem, lai tikai iekļūtu „siltās vietiņās” parlamentā un valdībā. Spilgts šādu darboņu piemērs, manuprāt, ir partija „Visu Latvijai” un tās vadoņi.
Vēl gribētos pievērsties arī tādam jautājumam – cik bieži un kādās vietnēs Īstiem Latvju Patriotiem būtu jāpauž savi uzskati? Mans viedoklis par šo jautājumu ir šāds: es uzskatu, ka tas jādara cik vien iespējams biežāk un visās iespējamās vietnēs, kur vien to ir iespējams izdarīt. Laba raksta, pareiza viedokļa parādīšanās nekad nevar būt par daudz, tās var būt vienīgi par maz. Es līdz šim vienmēr esmu centies ievietot savus rakstus pēc iespējas daudzās tīmekļa vietās, sūtījis uz visiem plašāk pazīstamajiem laikrakstiem, lai gan lielākoties jau iepriekš skaidri zināju, ka tie tajos netiks publicēti. Tomēr ceru, ka tos pirms izdzēšanas izlasīja redakcijas darbinieki, un arī tas man likās gana nozīmīgi. Nekad savās publikācijās neesmu centies izpatikt vienam vai otram cilvēkam vai politiskai kustībai (partijai), vienmēr esmu rakstījis tikai to, ko pats domāju. Neesmu pārdzīvojis, bet esmu tikai priecājies, ja mans raksts parādījās kādā no saziņas līdzekļiem kaut vai saīsinātā veidā, arī tad, ja šī saziņas līdzekļa īpašnieks bija okupants, kangars, viltusnacionālists vai cilvēks, kuram smagās biogrāfijas dēļ parādījušies zināma rakstura veselības traucējumi, kas traucē adekvāti uztvert apkārt notiekošo un pareizi izvērtēt, kurš viņam un viņa tautai ir draugs, bet kurš – nelietis un ienaidnieks. Uzskatu, ka mani raksti nekļūst nevērtīgi (ja vien tie, protams, netiek sagrozīti) tikai tādēļ, ka tie ir publicēti necienīgam cilvēkam piederošā saziņas līdzeklī vai internetvietnē, tāpat kā Saules gaisma nekļūst netīra tikai tādēļ, ka to atstaro vircas lāma vai dubļu rieva. Tāpat man šķiet arī, ka nav būtiski tas, kādā no saziņas līdzekļiem labs raksts parādās pirmajā un kādā – pēdējā. Ja es būtu man piederošas avīzes redaktors, es nevilcinātos tajā ievietot man simpātisku rakstu arī tad, ja zinātu, ka iepriekš tas jau ticis ievietots kādos 500 citos laikrakstos, jo manā uztverē tas nule minētā fakta dēļ nekā nebūtu zaudējis no savas kvalitātes, izņemot, protams, gadījumu, kad straujās notikumu attīstības dēļ tas jau būtu zaudējis savu sabiedriski-politisko aktualitāti.
Lūk, tādas ir manas pārdomas, zinu, ka ne visi cilvēki tām piekritīs un esmu gatavs pieņemt viņu atšķirīgo viedokli, kā arī ar laikraksta „DDD” līdzdalību turpināt šo Patriotu darbības taktikas izvērtēšanu un apspriešanu arī nākotnē, turpmākajos avīzes numuros!
PAR LATVIEŠU NĀCIJAS INTERESĒM VIENOTAI CĪŅAI SVEIKS !!!
06.04.2010. Aivars Gedroics