Reiz dzīvoja kāds Mākonis. Viņš mīlēja pārvērsties. Pie katras mazākās vēja plūsmas viņš kļuva par kaut ko citu. Citreiz Mākonītis pārvērtās par mīkstu dūnu spilventiņu, citreiz par asu adatu kamoliņu. Reizēm viņš peldēja pa debess jumu kā krokodils - ik pa laikam, spēlējoties, viegli iekožot kāda cita mākoņa maliņā. Citreiz viņš bija krāšņs zieds, citreiz izslāpis kamielis, citreiz raudulīgs jēriņš... un vēl un vēl...Pārējiem mākoņiem Mākonīša izdarības likās gana amizantas un jautras, bet draudzēties ar viņu neviens lāgā negribēja.Mākonītis par to ļoti skuma. Kādu dienu Mākonis saņēmās un vaicāja Vējam:
- Es taču viņiem patīku! Es zinu, ka patīku... Viņi smejas par maniem jokiem...Viņi mēdz, garām slīdot, pabužināt manas pūkas... Kālab viņi nevēlas ar mani draudzēties?
- Tālab, ka viņi tevi nepazīst. Tevis ir tik daudz - un viņi nezin, kas tu patiesībā esi! Laiks ieklausīties savā sirdī un būt par to, kas esi! - Vējš teica.
Mākonis samulsa....viņam nebija ne jausmas, kāds viņš ir patiesībā. Mākonis ļāvās vēja plūsmai un lēnītēm slīdēja pa debesīm...un domāja, domāja,domāja....sprieda par savu patieso būtību...Un ar katru domu - piepūtās ar vien lielāks un lielāks... Un pārsprāga - sadalījās tūkstošiem mazos gabaliņos...
Tūkstošiem dzirksteļojošu baltu sniegpārsliņu devās ceļojumā uz zemi...
Viena smaidoša sniegpārsla uzkrita uz deguna pagalma sētniekam.
- Kur tad nu tik ātri?!
Sētnieks neapmierināti notrauca pārsliņu.
Bet pagalma bērniem viņa rūpes bija gluži vienaldzīgas. Izbāzuši ārā savas mazās, sārtās mēlītes, bērneļi sacentās, kurš noķers vairāk sniegpārsliņu. Arī sētas melnais runcis, atmetis visu savu cienīgumu, ar ķepām centās notvert mazās draiskules.
Ļaudis ar siltām sirdīm, smaidīdami atvēra vaļā logus, ļaujot ienākt priekam...
Bet Mākoņa dvēsele gavilēja:
- Tagad manis ir tieši tik daudz cik vajag! Pārvērtības turpinās!