Un, kad tu atnāksi pie manis
(Es nezinu, vai tas maz būs),
Mēs sēdēsim pie ugunskura,
Uz zariem slapjās drēbes žūs.
Būs puse dzīves pārstaigāta
Un gandrīz viss jau nobaudīts,
Un tā - tā nebūs mīlestība,
Ko tu sev atnesīsi līdz.
Mēs sēdēsim un skatīsimies,
Kā tumsa dzirkstis projām nes,
Un reizēm klusi nopūtīsies
Virs mūsu galvām galotnes.
Šīs klusās stundas kluso gaitu
Ar vārdiem netraucēsim mēs,
Vien liesma liesmai, zvaigzne zvaigznei
Un dvēsele dvēselei uzmirdzēs.

Ā.Elksne

Dzīve mums
viena ,
lai cieņu
tai izrādām -
izbaudot visu
to labo un skaisto ,
ko viņa mums
sniedz ....        

Saules starus plūcu
gluži kā margrietiņu
gribu saviem mīļajiem dāvāt
kaut siltumu kripatiņu
katram pa saujiņai
pašu dārgāko
nu saņem Tu ar
šo siltumiņu......
/A.Kodore/

Paldies par dzeju, tik patiesi un skaisti pateikts!!!