gribu likties sev stipra... bet esmu vāja...
nav gluži kauns atzīties, bet bail, ka manu vājību izmantos priekš tam, lai noliktu mani vēl vairāk uz ceļiem...
bezspēcīga... par to, ka nenotiek tā, kā vēlētos? vai par to, ka nepiepildās tas, ko vēlētos...
jāsāk pilnīgi citādi. Kāpēc?
no vienas puses jūtu, ka es pati pieļauju vienas un tās pašas kļūdas. Jo savādāka nekļūstu. kad cilvēks kļūst savādāks? kad kļūdas pieļauj?
kļūdu nav, cenšos tādas nepieļaut... varbūt tāpēc citāda nekļūstu.
Atslegas vārdi: hearts0
Patiesībā atbilde uz visiem jautājumiem ir pašā pirmajā rindiņā.- gribu likties stipra- nevis gribu būt stipra, un nevis- esmu stipra. ....esmu vāja... Kamēr spēlēsies pati ar sevi, koķetēsi pati ar sevi- tikmēr nekas uz priekšu neies. Darbs ar sevi, ar savām kļūdām nenozīmē tikai tādu smuku pasēdēšanu pie kafijas tases, ar asarām slacītu vaigu un rimtas pārdomas par tēmu. Ir jāpiespiež sevi rīkoties- apzinoties savas kļūdas, spītējot bailēm- ar drebošu sirdi, ar sakostiem zobiem, bet nākamajā reizē ir jādara savādak.Ja nesanāk arī tā- vēl nākamajā reizē atkal - savādak. Kamēr nebaidīsies. Un Tev noteikti izdosies, tad , kad sev kārtīgi pateiksi- viss, man pietiek , man vairs nepatīk un neder būt vājai.
Tā veidojas dzīves pieredze un ne jau vēlāk mazāk sāp, vienkārši ar laiku uzaudzējam biezāku ādu. Veiksmi Tev!
.............tam vajadzīgs laiks un apņemšanās, un tu kļūsi stipra, lai izdodas