Šodien es domāju un rīkojos braši. Jūtos pārliecināta par sevi, jo saprotu, ka neļaušu sevi apvainot. Esmu drosmīga sevi aizstāvēt un nu arī mazliet izkristalizējas tas, ko vēlos no vīrieša. Es atļaujos vēlēties.
Interesanti, ka šo šķelmīgo pašpārliecinātību pamana arī garāmejošie vīrieši. Viņi raugās man acīs un es nekautrējos raudzīties viņiem atpakaļ... acīs.

Slikti apzināties un pārāk pievērsties tam, ko nevēlamies. Bet tajā pat laikā nav slikti apzināties to, ko nevēlamies. Jo tad, kad Tas tiek atrasts pie cilvēka, ar kuru ir interese veidot attiecības, ir svarīgi saprast- vai ar šo īpašību/ īpatnību būs iespējams sadzīvot, nenodarot pāri sev.

Es zinu, kā ir, kad pats tuvākais un mīļākais cilvēks kož. Un no viņa neaiziet... viņš ir dzīves nolikts (tēvs, māte, māsas, brāļi... gīmene). Sāp, ej tālāk, ar laiku piedod, līdz atkal iekož. Un tu zini, ka viņš kodīs atkal un atkal... apzināti. Varbūt tāpēc man patīk bezzobaini cilvēki... es sapratu, ka vēlos bezzobainu vīrieti, kas kož ne gluži pa jokam, bet tā, lai nesāp. Apzināti nesāp. Kurš nepazemo, sāpinot.

Kas Jūs tik ļoti aizkaitināja tādā sīkumā? Jo tas bija sīkums... tas nebija īstais iemesls, es domāju, ka tas bija "caurums", pa kuru atbrīvot aizkaitinājumu citā jautājumā. Vai tajā, ka es vēlos un gaidu Jūsu uzmanību?? Tā šķiet.
Es nelūgšu Jūsu uzmanību, necīnīšos par to. Es ar Jums necīnīšos... pasniedzēj. Par vīriešu uzmanību kā tādu.