Atkal jau mans dzejolītis
30. okt 2010. 17:12
Dvēsele
Neviens to nezin cik ļoti sāp.
Dvēsele mana līdz ar vējiem projām skrien,
Kā nokritusi lapa tā virpuļo
Un pat bezvējā tai nav kur palikt.
To nepieņem debesīs, ne ercenģelis pats.
Tā ir nīdusi cilvēku, kurš devis dzīvību,
Tā ir mīlējusi un pretī saņēmusi sitienus,
Kurš gan pieņems viņu tādu - NEKĀDU!
Tai var redzēt cauri,
Tik daudz vēl rētu ko dziedēt...
Un šai trauslajai būtnei, tā jānes cauri gadalaikiem,
Tai jāspēj pierādīt, ka naktis ir īsas...
Jāpierāda, ka vērts ir dzīvot nieku dēļ,
Jāiemāca priecāties par saullēktu,
Jāiemāca lūkoties debesīs - naktīs,
Jāsaprot, ka par zvaigzni tā vēl nevar kļūt.
Atslegas vārdi: dzive38590, attiecības38696
Komentāri (2)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Diāna R. 30. okt 2010. 19:41ja dzive tev izliekas gruta
un skaistakas ceribas zud,
tad nespeka nenokar galvu,
bet smaidi,kaut asaras birst.
ir taisniba tev par zvaigzem
un debesim,kas virs mums,
un ir ari saule,meness,kas spid
viss pacelot acis ir tiesam skaists.
bet nekur nav rakstits,kad uz zemes ta trukst,
nekur nav teikts,ka cilveks ir skaistuma postitajs!
cilveks ka butne uz zemes var kludities,
vai tad neesam tiesigi piedot?
tu cilvek,ari neesi uz sis zemes pati nevainiba,
jo vari otram pat savas domas rugtumu pauzot,
likt kautkur nepamatoti ciest.
un nav mans izteikums tikai tuksa fraze.
ari par to,ja sap,tu pasaki paldies.
un pats galvenais-macies kaut klusi pie sevis piedot!
Minka s. 30. okt 2010. 19:14Kopā ar dvēseli, VĒJIEM DZĪTO, aizskrēja arī DZEJOĻA RIFMA, atstājot
rindiņas "NEPIEVILCĪGI GARLAICĪGAS"