Zini, pavisam nesen atvadījos no sava tētuka un bija ļoti jokaina situācija. Skumjas un sāpes par šo brīdi un šajā brīdī bija tik gaišas, ka nenāca smagais, sāpīgais raudiens. Jau pašos kapiņos, bēru ceremonijas laikā, izvadītājs runāja, stāstīja par tēta dzīves gājumu- man tās asaras birst pašas par sevi, bet gribējās ar smaidu  novēlēt tētim - gaišu so varavīksnes ceļu.

Nepiekrītu frezijai lulu.Ir viegli pateikt ka par aizgājiem nedrīkst raudāt,to var pateikt tikai cilvēks,kurš nav zaudējis sev mīļus un tuvus cilvēkus.Kaut jau pagājuši gadi vienalga pietrūkst tā cilvēka,ir palikušas tikai skaistas atmiņas ko atcerēties par viņu.

Lasīju, ka kādā valstī raud, kad cilvēks ierodas šajā pasaulē un priecājas, ka viņš beidzot pamet, tiek atbrīvots......
Par aizgājējiem nedrīkst raudāt, viņiem jāļauj aiziet bez grūtībām.....bet vai mēs to darām.....