ŽURKU KARALIS (2009)

Copy & paste no aizsargs.lv (saits zudis jau, bet avots ir kreisie nacionālisti)

Esošā situācija ir radīta pielietojot tehnoloģiju, kas pazīstama ar nosaukumu „žurku karalis”. Šīs tehnoloģijas uzdevums – sagraut sociālās konstrukcijas neredzamos atslēgas mezglus, savienojumus un pamatus.

Radīt sadrumstalotības atmosfēru, kad katrs ir par sevi un nav tāda jēdziena kā „savējais”. Lai to panāktu ir jāsalauž tikumība. Salauztas tikumības rādītājs ir uzvedība, kad savējais nodod savējo.

Šīs tehnoloģijas būtība ļoti skaidri atklājas ņemot par piemēru žurkas. Šie dzīvnieki vispirms ir slaveni ar savām neticamajām izdzīvošanas spējām. Tādas izdzīvošanas pamats ir sociālā saliedētība. Neticami, bet žurkas ir ļoti sociāli dzīvnieki. Viņas kopā iet „uz darbu”, palīdz cita citai, aizsargājas un, ja ir tāda iespēja, pat aizvāc sev līdzi ievainotos. Žurkas izjūt sevi kā vienotu organismu un arī uzvedas kā vienots organisms. Viņas ātri apmainās ar informāciju, ātri brīdina cita citu par briesmām un nodod aizsardzības iemaņas. Šādā uzvedībā nav individuāla izdevīguma. Šim aizsardzības mehānismam ir tikumiska daba.

.Viens no pašiem efektīgākajiem paņēmieniem cīņā ar žurkām pamatojas uz šīs aizsardzības sagraušanu. Par cik aizsardzībai pamatā ir tikumiskums, galarezultātā paņēmiens ir vērsts uz tikumības sagraušanu. Visiem tikumību salauzt nav iespējams. Var salauzt tikai atsevišķi pa vienam un tad arī ne uzreiz. Lauzts tiek pakāpeniski. Šim mērķim tiek radīti apstākļi, kad racionālā loģika iegūst izšķirošo nozīmi. Galvenais ir piespiest izdarīt pirmo soli - veikt tādu darbību, kas līdz šim ir bijusi absolūts tabu.

Darīts tas tiek šādā veidā. Ņem lielu un spēcīgu žurku, ilgāku laiku to mērdē badā, bet pēc tam pie viņas būrī iesviež tikko nosistu žurku. Pēc neilgām pārdomām viņa aprij savu beigto radinieku. Racionālā loģika viņai saka: tas nav tavs radinieks, bet barība. Viņam tas ir vienalga, bet man izdzīvot vajag. Tātad, ēst vajag.

Otrreiz netikumības latiņa tiek pacelta augstāk. Būrī tiek iemesta pusdzīva žurka. Jaunā „barība”, kaut arī ir gandrīz beigta, tomēr vēl ir dzīva. Un atkal racionālā loģika pasaka priekšā atrisinājumu. Viņš vienalga nomirs, bet man vajag dzīvot. Un žurka atkal ēd sev līdzīgo, tagad jau tādu, kurš praktiski vēl ir dzīvs.

Trešajā reizē būrī tiek sviesta pilnīgi dzīva un vesela „barība”, vājš žurkulēns. Spēcīgajai žurkai atkal ieslēdzas racionālās domāšanas algoritms. Vienalga nav ko ēst, viņa sev saka. Kāda jēga, ja mēs abi aiziesim bojā? Lai izdzīvo stiprākais. Un stiprākais izdzīvo.

Pievērsiet uzmanību, žurkai ar katru nākošo reizi lēmuma pieņemšanai bija vajadzīgs īsāks laiks. Tajā pat laikā netikumības līmenis ar katru jaunu aprīšanu, bija arvien lielāks. Pēc kāda laika žurka vairs vispār nedomāja. Viņa izrīkojās ar saviem sugas brāļiem kā ar parastu barību. Tikko būrī iesvieda jaunu žurku, viņa metās tai virsū un aprija. No tā brīža, kad viņa vispār vairs nedomāja rīt vai nerīt, viņas tikumība bija salauzta.

Tālāk šo žurku izlaida atpakaļ tajā sabiedrībā, no kuras viņa savā laikā bija paņemta. Nu viņa vairs nebija agrākā žurka. Šim radījumam vairs nebija nekādu tikumības pazīmju. Savā rīcībā viņa vadījās tikai no egoisma loģikas. Bet apkārtējās žurkas to nezināja. Viņas pieņēma to par savējo un pilnībā uzticējās.

Ļoti ātri radījums, kas ārēji līdzinājās žurkai, nonāca pie domas: kādēļ gan kaut kur meklēt barību, ja tā ir tepat visapkārt, silta un svaiga. Racionālā loģika noteica rīcības raksturu. Žurkēdāja izvēlējās upuri, kas neko ļaunu nenojauta, un to aprija. Ļoti drīz viņš nonāca pie secinājuma, ka visoptimālākais variants ir nevis atklāti uzbrukt un aprīt, bet gan to darīt slepus no pārējās sabiedrības. Nākošreiz šī žurka atrada kādu iemeslu kā iemānīt savu upuri klusākā vietiņā un tur to aprīt.

Kad žurku sabiedrībai vairs nebija šaubu, ka viņu vidū ieviesies vilks aitas ādā, viņas aizgāja projām no šīs vietas. Pie kam, aizgāja projām visos simts gadījumos no simta. Dzīvnieki it kā baidījās saindēties ar transformētās žurkas fluīdiem. Viņas baidījās pašas kļūt tādas. Instinktīvi sajuta: ja viņu apziņa uzsūks jaunās uzvedības normas, radīsies sabiedrība bez bremzēm, nodevēju sabiedrība, patērētāju sabiedrība. Netikumības atmosfēra sagraus sociālās aizsardzības mehānismu un tad aizies bojā visi.

Rodas jautājums: kāpēc žurku sabiedrība gāja projām, kāpēc nevarēja iznīcināt „karali”? Šādā uzvedībā ir dziļa jēga. Kolektīvais saprāts, par kuru šinī gadījumā var uzskatīt instinktu, izskaitļoja, ka likvidācijā dalību ņems paši stiprākie īpatņi, sabiedrības elite. Kas zina, kas ar viņiem notiks, kad viņu zobi iecirtīsies dzīvajā netikumīgā sugas brāļa miesā. Vai paši neinficēsies ar šo viņa netikumu?

Pat žurkas negrib dzīvot sabiedrībā, kura ir celta uz pastāvīgu karu citam ar citu, kas saplēš vienotu veselumu daudzskaitlīgā sašķeltībā. Žurkas ir gudrākas par cilvēkiem. Pamatoti baidoties, ka ar egoisma racionālo loģiku inficēsies žurku elite, viņas aiziet uz citu vietu.

Ja mazliet pafantazē un iedomājas, ka sabiedrība nepamet savu netikumīgo sugas brāli, bet paliek ar to kopā dzīvot, viegli pieļaut, ka viņš ar savu racionālo loģiku tad inficētu eliti. Viņš izdomātu, kā to izdarīt pa atsevišķiem etapiem, pamazām, nemanāmi un pilnīgā saskaņā ar loģiku. Viena „žurku karaļa” vietā parādītos vesela kasta tādu „mutantu”. Neievērojot nekādus principus, viņi ātri uzvarētu tradicionālo eliti. Tālāk viņi noteikti atrastu veidu kā piedot jaunajai kārtībai taisnīguma un likumības statusu. Ja mēs vispār atlaižam fantāzijas grožus, loģika noved mūs pie demokrātiskas sabiedrības rašanās. Jaunās sabiedrības locekļi paši tad izvēlētos tos, kuri šo sabiedrību izmantos par barību.

Žurkas no tādas transformēšanās glābj brīvības trūkums cilvēka izpratnē. Un tāda milzīga intelekta trūkums, kāds tas ir cilvēkiem. Viņas vadās no instinkta. Tas nosaka par sabiedrības galveno vērtību nevis barību un pat ne atsevišķas žurkas dzīvību, bet tikumību. Tas ir pamats, uz kura uzcelta jebkura sociāla konstrukcija. Lai saglabātu tās viengabalainību, žurkas dodas projām no sērgas avota. Saglabājot pamatu, žurkas saglabā sevi kā vienotu sabiedrību ar tradicionālo vērtību skalu, galarezultātā saglabājoties kā suga.

Cilvēku sabiedrībai nav tāda instinkta. Bet arī tās pamats ir tikumība. Ja novāc šo pamatu, visa konstrukcija pārvēršas par gružu kaudzi, kura sāk sevi saberzt līdz pulvera smalkumam, tas ir tik smalki, ka smalkāk vairs nav iespējams. Saberzt pulverī – tas nozīmē atraut no saknēm, tradīciju mantojuma un, pats galvenais, padarīt par neesošām tradicionālās morāles normas. Sabiedrībai pēdējais sasmalcināšanās moments ir tad, kad tā pārvēršas par ne ar ko savstarpēji nesaistītiem indivīdiem. Rodas atomos sašķelta sabiedrība, cilvēces putekļi, celtniecības materiāls jaunajai pasaules kārtībai.

Vai vēlaties iegūt pasaules mērogā notiekošo procesu apveidu?

Paskatieties uz galdu, aiz kura sēžat. Šeit ir dažādi priekšmeti no dažādiem materiāliem. Katrs no priekšmetiem var būt kā atsevišķas tautas tēls. Priekšmeti ir savdabīgi un nav savienojami. Kamēr tie ir veseli, no tiem nav iespējams radīt kaut ko vienu. Bet ja tos visus, gan keramisko pelnu trauku, gan plastmasu, gan papīru, samalt putekļos un sajaukt, radīsies vienveidīga masa. Pēc tam šo biezputrai līdzīgo masu var likt zem preses un spiediens radīs kaut ko principiāli jaunu. Tas var būt jebkas, jebkura konfigurācija, kuras raksturojumu pat iedomāties grūti.

Cilvēku sabiedrības graušana tiek realizēta pēc „žurku karaļa” tehnoloģijas. Viss galvenais trieciens koncentrēts uz tikumības sagraušanu. Ar visiem iespējamiem līdzekļiem tiek izdedzināts jēdziens „savējais”. Patērētāju sabiedrība māca: savējo dabā nav. Visi ir svešie, visi – potenciāla barība. Visoptimālākā barība ir tie, kas atrodas blakus un sevi uzskata par taviem tuviniekiem. Un kuriem nav aizdomu, ka tu esi „žurku karalis” Viņš tev tic, bet tu viņu aprij.

Tādu „žurku karaļu” mūsdienu sabiedrībā kļūst arvien vairāk. Tie ir visbriesmīgākie plēsoņas. Viņi apvienojas grupējumos, uzskatot līdzcilvēkus par barību. Atklājuši „patiesību”, ka savu laimi var uzbūvēt uz cita nelaimes, iesākumā viņi darbojās tieši un neslēpjoties barojas no tautas. Pēc tam saprot, ka visoptimālākais variants ir baroties aizsedzoties ar skaistiem vārdiem un augstām frāzēm.

No ekrāniem sāk līt solījumu straumes un cēlas runas par vienlīdzību un brīvību. Jau no paša sākuma „karaļi” pat nedomā pildīt savus solījumus. Viņiem tas ir tikai paņēmiens, lai pievilinātu „barību”. Viņi cenšas izrauties uz svarīgākajiem amatiem sabiedrībā, lai skaisto vārdu aizsegā varētu rīt savējos. Ar katru gadu tā viņi pieņēmās spēkā, kļuva arvien varenāki, apsviedīgāki un bīstamāki. Galvenā viņu bīstamība ir tā, ka ārēji viņi ne ar ko neatšķiras no veselajiem sabiedrības locekļiem. Viņi ir iemācījušies tā maskēties, ka izskatās pat labāk par saviem godīgajiem līdzcilvēkiem. Bet, ja neklausīties viņu vārdos, bet skatīties viņu darbos, šo pelēko radījumu būtību ieraudzīt nav grūti.

Visa viņu prāta varenība ir koncentrēta šaurā egoisma sektorā. Viņi vairs nemāk domāt sabiedriskās un valstiskās kategorijās. Viņi domā tikai par sevi un savu „žurku mazuļu metienu”. Viņi barojas ar saviem līdzcilvēkiem tieši tāpat, kā tas žurkēdājs. Viņu ir daudz, viņi ir neticami savairojušies un to skaits turpina augt. Viņi sadalās sīkajos un lielajos un sašķiro valsti medību apgabalos un barošanās vietās.

Sīkās „žurkas” kas darbojas kriminālajā sektorā sprieda apmēram tā – lūk guļ dzērājs, viņam kabatā nauda Vienalga kāds paņems. Kādēļ gan tas nevarētu būt es? Un klusiņām ņēma. Pēc tam jau ņēma no puspiedzērušiem. Skaidrojums bija cits: viņš vienalga nodzers, bet man nauda vajadzīga pareiziem mērķiem. Un tad jau nonāca pie domas: ja naudas visiem nepietiek, visi slikti dzīvo, tad lai izdzīvo spēcīgākais. Izvēlējās upuri, sita viņam pa galvu un aplaupīja. Ja trūkst tikumības, pret šādu loģiku nav ko iebilst.

Biznesā loģika vispirms noved pie domas, ka cilvēku var atlaist un izmest uz ielas. Domu gājies ir skaidrs: ja neizmetīšu, izputēšu un galarezultātā viņš vienalga būs uz ielas. Un es kopā ar viņu. Ja jau viņš vienalga tur nonāks, tad labāk lai bez manis. Un cilvēks tiek izmests. Otrais posms: lai strādā, bet algu var nemaksāt. Citādi es izputēšu un visi atradīsimies uz ielas. Bet tā vismaz uzņēmums saglabāsies. Un sākas apzināta algu ieturēšana. Trešais posms: piemēram, uzņēmējs apzināti sāk ražot veselībai kaitīgu produkciju. Ja es domāšu par nepazīstamu ļaužu likteņiem, es izputēšu. Lai viņi paši par sevi domā. Šādam tipam jau līdzcilvēki vairs nav nekas vairāk, kā silta, dzīva gaļa, kas pati lien mutē.

Analogi spriež arī politiķi. Pirmā (līķu ēšanas) stadija - tā ir tādu solījumu došana, kurus nav iespējams izpildīt. Loģika: ja tu nesolīsi, tevi neievēlēs. Ievēlēs citu, sliktāku par tevi, kurš sola visu, ko tikai mute spēj izrunāt. Tā sabiedrība vienalga tiks apmānīta. Tikai vienā gadījumā tu būsi muļķu vidū, bet otrā gadījumā izredzēto vidū. Lai tad labāk ir otrais variants.

Otrās sugas brāļa ēšanas stadijas analogs ir vietu tirgošana savā partijā. Loģika arī te ir saprotama. Priekš vēlēšanām vajadzīga nauda. Ja tu tēlosi nevainīgu ģimnāzisti, naudu paņems konkurenti. Rezultātā naudu vienalga kāds paņems un jebkurā gadījumā tiks ievēlēts. Ja jau tas ir neizbēgami, tad labāk lai to naudu paņemu es, nekā kāds cits.

Trešā stadija (dzīva un vesela sugas brāļa ēšana) tā ir tādu likumu lobēšana, kas kaitē sabiedrībai. Loģika ir tā pati. Ja tu atteiksies piedalīties atklātā sabiedrības aplaupīšanā, to aplaupīs citi. Cilvēkēdājiem vajadzīgo likumu vienalga izbīdīs cauri un, ja jau tā, tad vienalga caur kuru tas tiks izdarīts. Labāk lai tad tas notiek caur mani.

Šodien politikas publiskais sektors ir pēdējās stadijas „žurku” pulcēšanās vieta. Viņām nav nekā svēta, nekā personīga, tikai bizness. Un šis process nevar pats no sevis apstāties. Tas tikai pilnveidosies, klausot racionālajai loģikai.

Arī valsts amatpersonas, pateicoties racionālai loģikai, pakāpeniski salauž savu tikumību. Iesākumā daudzi kautrējās, kad viņiem piedāvāja naudu. Padomju laika uzskati, ka tas ir zemiski, vēl strādāja. Pēc tam kukuli nosauca citos vārdos, kas noņēma uz vārdu „kukulis” izstrādāto refleksu un process aizgāja.

Kukuļus tagad neņem neviens. Tagad „ieslidināja”, „iedeva pateicību”, „iesmērēja”. Tie vairs nebija zagļi, bet gan cienījami sabiedrības locekļi, kas izmantoja savu izdevības nišu. Notika pats briesmīgākais – klusu ciešot sabiedrības acīs tas viss tika legalizēts. Cilvēks varēja tirgoties ar savu godu. Sabiedrība viņam uzticēja kopējo kasi, bet viņš par kukuli šo kasi izdalīja plēsoņām.

Tikumīga sieviete noraidīs priekšlikumu par naudu stāties dzimumsakaros. Patērētāju sabiedrības amatpersonas, kas tirgo kopējo labumu, ir nolaidušies zemāk par sievietēm, kas tirgojas ar savu ķermeni. Tās vismaz tirgojas ar to, kas viņām pieder, bet šie ar svešu īpašumu. Kopumā tas tiek nosaukts par racionālu pieeju dzīvei.

Zināmā līmenī bija nonākts līdz tam, ka tika iesniegts priekšlikums oficiāli atzīt: administratīvajā sektorā ir radies savs tirgus ar saviem likumiem un cenām. Un, ja jau tā ir noticis, kādēļ gan to visu nepadarīt likumīgu? Vienkāršāk izsakoties, tika izteikts priekšlikums likumīgu padarīt korupciju, valsts kases apzagšanu un pie viena arī prostitūciju. Visi taču zina, ka tas jau notiek! Tajā brīdi šo visu triju netikumu legalizācija tika noraidīta, taču sadalīšanās process sabiedrībā turpinās, viss var mainīties…

Prakse liecina: ja ir radusies kāda parādība, kurai sabiedrībā ir saknes un kurai nekas nevar pretoties, pienāk laiks, kad tā tiek padarīta likumīga. Pārskatāmā perspektīvā, ja vien nekas netraucēs notiekošajiem procesiem, mēs pieredzēsim to, ko pat iedomāties nevaram. Tirgus visu pabāzīs zem saviem likumiem. Viss tiks pārdots un pirkts. Ja ko nevar pārdot, tas vienkārši izzudīs. Tāpat kā sirdsapziņa, kas pārdošanas brīdī izzūd pati no sevis.

Pirmais valsts kalpotāju tikumības salaušanas posms ir kukuļa kā pateicības piedāvājums par legālu, bet paātrinātu darbošanos. Pēc tam jau seko priekšlikums „apēst pusdzīvo”. Tā ir divdomīgu pasūtījumu pildīšana. Piemēram, dabūt cauri budžeta finansējumu kādai skolai, bet no izdalītās summas paņemt zināmu atlīdzību. Loģika tā pati – atteiksies tu, piekritīs cits. Bet tā, gan pats nopelnīsi, gan bērniņiem būs labums.

Trešais etaps, tā ir „dzīvo un veselo ēšana”. Cēla mērķa vārdā tiek izteikts priekšlikums nozagt naudu priekš slimajiem. Shēma ārēji izskatās ļoti pareiza, ods degunu neatradīs kur iebāzt. Bet zinoši cilvēki visu saprot. Un atkal iedarbojas tā pati loģika – ja tu nepaņemsi, cits pasteigsies. Tā tu nevienam nepalīdzēsi, jo budžetā robu tāpat iezāģēs. Tikai pats par muļķi paliksi.

Visus loģikas lokus izgājušie „žurku karaļi” ir izlaisti sabiedrībā. Viņi uzskata savu tautu kā barotavu. Šī barība viņiem ir iepatikusies un viņi jau paši izrāda iniciatīvu. Apetīte aug, tehnika pilnveidojas. „žurkas” veido grupējumus, starp kuriem sākas konkurence.

Lai būtu skaidrs, ir jāsaprot, ka grupējuma locekļi neuzskata līdzbiedrus par savējiem. Savējo tur principā nemaz nevar būt. Tie ir tikai partneri, kas cits citam palīdz aprīt līdzcilvēkus. Tikko tāds partneris kļūst vājš, viņu tūlīt aprij paša bijušie partneri. Nē, pat ne bijušie. Aprijamais un aprijējs turpina būt partneri. Tiek kultivēta jauna morāle: nav par ko apvainoties uz mani, pats esi vainīgs, ka pārāk atslābinājies. Tas nav nekas personisks, vienkārši bizness. Jaunie apstākļi ir izveidojuši jaunu loģiku. Partnerība ir reducējusies līdz vājākā aprīšanai. Vienalga, kas arī nebūtu šis vājākais, kaut vai paša brālis.

„Žurkas” paliek partneri visu mūžu, līdz pašai nāvei. Ja par vāju kļuvušajam partnerim kārtīgi sakostam tomēr izdodas aizbēgt, viņš sāk atmaskot „žurku karaļus”, iznesot strīdu atklātībā. Tādā veidā viņš cer atgūt savu iepriekšējo vietu. Dažiem tas arī izdodas un viņus atkal pieņem atpakaļ it kā nekas nebūtu bijis. Nu un kas, ja mani gribēja aprīt, bet es tam neļāvos?! Tagad mēs atkal visi kopā sēžam, domājam kā kādu aprīt un sekojam cits citam - vai tikai kāds no partneriem nav kļuvis tik vājš, ka iespējams sākt barošanos arī ar viņu. Vienīgais faktors, kas attur no šādas barošanās ir partnera spēks un tāda pati viņa gatavība aprīt tevi.

Mūsu uzzīmētais attēls ir tikai vājš mūsdienu tikumu atspulgs. Kamēr vien ļaudis par īstu monētu uzskata runas par brīvību, vienlīdzību, kamēr „strādā” par elektorātu, paklausīgi iet uz vēlēšanām, piedalās oranžajās revolūcijās, viņi, paši to neapjēgdami, rada sistēmu, kas vairo „žurku karaļus”.

Viena cilvēku daļa šodien aprij otru. Tiešā veidā, vai ar mānīšanu – tehnoloģijai tur ir otršķirīga nozīme. Jā, tie, kas ir augšgalā, paši personīgi nejaucas ar asinīm. Tieša līdzcilvēku aplaupīšana notiek tikai zemākajos līmeņos. Augšējos līmeņos cilvēku ēšana notiek ar starpniecības palīdzību, kas arī tā pati cilvēku ēšana vien ir. Pie kam vēl tādos apmēros, kādi zemākajiem pat nav sapnī rādījušies.

Tā nauda, kas iegūta augstāk minētajos veidos pēc savas būtības ir sveša nelaime, svešas ciešanas, sveša nāve. Ja žurkas spīd no taukuma, tas nozīmē, ka kāds ir šķīries no dzīves. Tā tikai liekas, ka vājie zaudē tikai savus naudas makus. Šie procesi noved tieši pie vājāko sabiedrības locekļu nāves. Par to pārliecināties nav nemaz grūti. Atliek tikai aplūkot dzimstības un mirstības dinamiku. Nonākusi ”žurku karaļu” varā Krievija (arī Latvija – tulkotāja piezīme) izmirst.

Un nevar vainot ļaudis par to, ka viņi nespēj savā apziņā saistīt korupciju, netikumību un principialitātes trūkumu ar personīgo nelaimi, ar personīgajām problēmām. Pārāk gara ir iznākusi cēloņu un seku sakarības ķēde. Intuitīvi viņi gan saprot, ka tiek muļķoti, tikai, lūk, kur un kā….

Bet tieši tam jau ir vajadzīga sabiedrības elite, lai stiprākie aizsargātu vājākos.