Ja mēs neattīstīsim sevī  jūtību pret labo un ļauno, labo un slikto, mēs nezinām  kā tos izmantot pareizi. Tas viss  atkarīgs no smalkas sajūtas.
Bet arī galvenais, kā mēs nosakām, kas ir labs un slikts - jo parasti cilvēks uzskata labo lietās, kas ir labs viņa egoismam un slikto – to, kas viņam ir kaitējums. Tādējādi, salīdzinot ar ko nosakām  labo un ļauno  - attiecībā pret mani, sabiedrību, Radītāju? Kas tas vispār ir: labais un ļaunais?
Tagad mēs atrodamies lielas problēmas priekšā. Visā tās vēstures gaitā mēs darījām to , ko uzskatījām par labo sev, brīvi izrīkojoties ar naftu, gāzi, piesārņojot dabu, un ne par ko nesatraucoties. Tik ilgi, līdz mēs nonācām šausmās, lai redzētu, ko mēs esam izdarījuši - bet nav jau ceļa atpakaļ. Zinātnieki saka, ka zemes lodes liktenis jau iepriekš nolemts, un nav iespējams atgriezt atpakaļ un atjaunot viņas sadragāto veselību.
Izrādās, kas agrāk likās kā labais - pagriezās pret ļaunumu. Ja mēs agrāk būtu daudz jutīgāki un spējīgi redzēt visu pareizi, mēs nebūtu tā izdarījusi.
Un tad prāts, spēja lēmumu pieņemšanā, ir ļoti atkarīgs no sajūtām. Galu galā, vēlme ir primārais un prāts attīstās ap viņu, lai realizēt to, ko vēlas vēlmes.  Prāts attīstās tikai tādēļ, lai palīdzētu sasniegt vēlamo.
Es domāju par to, ko es vēlos sasniegt, un jo vairāk es gribu - jo vairāk es domāju. Un attiecīgi, attīstās mans prāts, manos mēģinājumos sasniegt vēlamo. Tāpēc, blakus lielām vēlēšanām - tur vienmēr ir liels prāts, bet blakus maziņam - maziņš. Tā mēs iekārtoti. Tāda veida attīstība notiek arī iekšā dzīvās šūnās, un arī cilvēkā kopumā.
Tāpēc, jo vairāk mēs izstrādājam jutību uz labo un ļauno, tai pašā mērā, blakus attīstīsies mūsu apziņa, un mēs kļūstam prātīgāki!
Vienīgais jautājums ir, kādi kritēriji, lai noteiktu, kur labais,bet kur ļaunais ...