............

Maija,kāpēc es?   
Re,arī Tu un visi,kas ierakstījuši savas izjūtas
manā blogā ir šīs telpas radītāji!
Paldies Tev!
Viena no manām iemīļotajām komponistēm-japāniete Yoko Kanno...

Paldies, Vilks!! Es piekrītu Tev,piekrītu par visiem 100% patiesībā, mums ir dotas lielas spējas,jo mīlestībai ir visspēcīgākā enerģija,tas ir Dievišķais mūsos,mēs varam radīt Mīlestības telpu,bet lai to radītu,ir jāiemācās pašam būt laimīgam...un tā sajūta veidojas no sīkumiem,tikai tas jāapzinās,jāatpazīst un jāaudzē sevī.Mēs varam radīt Mīlestības telpu saviem mīļajiem,sev apkārt ,ar smaidu,mīļumu,līdzcietību un tā pamazām,pamazām pletīsies arvien plašāka...Tas brīžiem aizmirstas,pazūd skrējienā,rūpēs,bet to var veidot un jāveido...turklāt -mērķtiecīgi..
Manuprāt,mīlestība,tā ir radīšana,apkārtējās telpas radīšana caur sevi...
Paldies,Tev Vilks,paldies,par Taviem blogiem,jo tie veido šo Mīlestības telpu un,manuprāt,tā plešas plašumā..   
Tas tā,jaukai dienas noskaņai..
http://www.youtube.com/watch?v=P3yJL4bbrnU&feature=related

Meitenes-Paldies,no sirds!
Maijai-
Ko Tu vari dot?
Vairāk nekā pati domā!
Redzi pati-gandrīz visi lasot haiku rindas uz mirkli
apstājās!Apstājās no skrējiena!
Un šī nelielā apstāšanās ļāva uz mirkli parunāt ar sevi-
ieklausīties savā sirdsbalsī,ieskatīties sevī un saprast,ka patiesībā skrienot
mēs savu laiku izšķiežam nevajadzīgās lietās-dusmās,aizvainojumā
par sīkumiem,neiecietībā pret citiem!
Uz brīdi mēs kļuvām citādi,nekā dzīvē!
Ierauti šajā skrējienā mēs vairs nepamanām
skaisto mums apkārt un nenovērtējam to,aizmirstam teikt labus vārdus,smaidīt!
Mēs paši vairs NEDĀVĀJAM citiem savu prieku un mīlestību,
taču paši pārdzīvojam,ka arī citi pret mums tā izturas!
Bet mīlestība un smaids taču neko nemaksā,lai to vienkārši
dāvinātu,taču tajā pašā laikā tie ir nenovērtējami!
Kā lai uzveic šos naudas dievus?
Vienkārši...Tā ir cīņa!Un cīņa uzvar tas kurš pārvar savas bailes!
Nebaidīsimies būt labi! Nepielūgsim šos naudas dievus!
Ticēsim paši sev,ka mēs,katrs pats varam vairāk...
Nebaidīsimies savu cilvēcību parādīt citiem!
Un tad,tāpat kā šajā bloga ierakstā,mēs ieraudzīsim.ka
patiesībā to,kas ir savā sirdī saglabājuši cilvēcīgumu ir
daudz,daudz vairāk nekā izskatās!
Un tad jūtot,ka neesi viena radīsies ticība,ka izmainīt
šo izmantotājkārtību,kā Tu raksti, visi kopā mēs varam!
Paldies Tev par pārdomām!

Ai,lasu un domāju,jā ,visu cieņu japāņu pašaizliedzībai,viņu izturībai un sāpēm,mēs nespējām neko pasākt pret dabu...bet,bet...tā varēja būt daudz mazākā mērā,ja vien nebūtu cilvēku neprāta un alkatības,ja nebūtu augstprātības un arī tieksmes izrādīties-re,cik mēs vareni,gudri un varoši,japāņi zināja,kādā zemē viņi dzīvo,viņi zina,ka zemestrīces notiek un notiks,zināja,ko tās spēj nodarīt,bet tas taču neatturēja no atomelektrostaciju celtniecības,jo viņu pašu labklājība un nauda bija pirmajā vietā,tas bija tas dievs,ko pielūdz un tas izvērtās un vēl var izvērsties par daudz liekāku postu ne tikai Japānā,bet arī citur...Ja gaisā uziet visas atomelektrostacijas,kas uz pasaules ir apmēram 5000..kas tad notiks,?..
Sāpes,ciešanās...tik daudz to ir pasaulē,bet kā lai uzveic šos naudas un komforta dievus,kas valda pār lielāko pasaules daļu,kam gan vēl jānotiek,lai cilvēki beidzot pamostos...
Es aizdomājos,ko gan es,vienkāršs cilvēks, spēju dot?Tikai mīlestības,līdzcietības pret apkārtējo pasauli un ticības stariņu,lai stars pie stara un tur-neizzināmajā pasaulē, gaismas un labā kauss pildītos un veidotu spēkus,kas iedarbinātu mehānismu,kas izjauktu šo izmantotājkārtību šai mūsu Pasaulē...Ai tikai tāds domu haoss un ticība,varbūt..var būt...

Japanu tauta tiesam daudz pardzivojusi. Dzerves man atgadina Hirosimas tragediju kad berniba skatijos filmu par meiteni kurai nav lemts dzivot un daudzi laida gaisa pastaisitas dzerves ,ka simbolu dzivibai.. Tagad atkal viniem ir radiacijas draudi un tikai jabrinas par japanu izturibu un uzticibu savai zemei. Japani nemekle vieglakos celus un neemigre. Ciena noliecu galvu so cilveku garaspeka prieksa.

Burvīgas haikas , un blogs , kas liek aizdomāties par dzīves vērtībām ..., paldies !

Līdzjūtība,protams,visai japāņu tautai,bet,ja kaut kas tāds būtu noticis citur,zaudējumi būtu vēl lielāki un atgūšanas iespējas daudz ilgākas un mazākas.Jā  sakuri,jā haikas,jā bojāgājušie,bet vai mēs novērtējam to cilvēku varonību,kas neprotestējot un nedomājot par sekām piedalījās avarijas likvidēšanā-starojuma sekas lidz mūža beigām

Paskatieties paši!
Izrādās cik patiesībā mūsos ir daudz cilvēcības!

...kas ir dzīve.
mirklis mūžības šūpulī
sīks elpas vilciens
rāms acu skats
garām paskrienot
pateikts vārds
ko atceries brīdī
kad atbildēt
nav vairs lemts
steigā neatņemts
sveiciens
zieds palicis
neuzdāvināts
aiztaupīts mīļums
nesniegts glāsts
asara uz vaiga
sāļa
neziņa
izmisums
sāpe cilvēcīga
mūsu nesapratne
vienaldzība
mūžīgā steiga
pretī nebūtībai
un mirklī nākamajā
vairs nav
kam to visu sniegt
viss ir izbeidzies
lai sāktos no gala
citā realitātē
mums palikušajiem
neaizsniedzamajā...(Sandija...)

Mēs visi esam pieraduši pret dzīvi izturēties tik pavirši, ka nespējam novērtēt to lielisko dāvanu- dzīvi. Šis notikums ļauj ieskatīties un apjaust, cik mēs esam niecīgi attiecībā pret dabu kā tādi mazi putekļi, ko var noslaucīt no zemes virsas ar vienu pūtienu. Ir zuduši cilvēki, ir apmaldījušās dvēseles, kas meklē mieru...............laiks apstāties un atskārst, cik daudz mums ir dots...........sargāsim to, jo spēks ir mūsos un tajā, ko spējam dot citiem.....................mīliet un sargājiet.............

Cilvēki mirst visu laiku  - un jauni dzimst vietā ...

mes biezi sukstamies par svam nelaimem un neveiksmes,bet svesuma mirst un ces cilveki,kuri tapat ,ka mes mileja ,cereja,priecajas sagaidot un pavadot dienu,skuma,ari vini mileja so dzivi bezgaligi,tacu liktenis bij lemis siem cilvekiem citu celu. cik biezi mes patiesi makam noverte to ,kas  mums pieder,priecaties par so dzivi. Paldies , ka ar so blogu tu esi atveris mums sirdis un pratus.licis padomat par isteno cilvecisko butibu

bija nakts, nāks diena
būs gaisma
daba un cilvēks, miers
būs saskaņa.../es/

Nav vārdu lai izteiktu kādu postu piedzīvoja cilvēki Japānā...Nespēju neapbrīnot viņu spēku,viņu pateicību Dievam ka ir izdzivojuši.mums ir ko mācīties no viņiem!

Būsim tie mazie cinīši , kuri nostāsies pret pasaules ļaunumu , jo mūsu būs vairāk , jo - lielāks spēks ... Paldies , Vilciņ , par šo Tavu blogu , skaisto haiku caurvītu ...

satumsa saule
Uzlecošās Saules Zemē
    nāks diena jauna

  esi ar mani , draugs
mana saule kad slēpjas
   nāc par sauli būt
         /esIlga/

Paldies,meitenes par brīnišķīgajiem komentāriem!
Jānim-dzirdēju kādā intervijā kādu frāzi-iepatikās:
         "Mēs vēl neesam tik stipri un vareni,lai apturētu
          zemestrīces un cunami,bet atomelektrostacijas,
          kas apdraud mūs,mēs esam spējīgi slēgt!"

Ir tada filma  > Japanas bojaeja !  Pienaks ari tads laiks ! Tas viss ir tikai laika jautajums !

kādi apstādinātu sajūtu un domu dārgakmeņi ir haiku 3 rindiņās ,
arvien apbrīnoju, kāda harmonijas bagātība šīs tautas skaistuma izjūtā, mentalitātē- smaidīgumā ar japāņiem nevarēs sacensties neviens un prasmē ar iekšēju sāpi un ārēju mieru saņemt šo triecienu, sakārtoties un veltīt sevi darāmajam darbam un tālāk dzīvojamajai dzīvēi, pēc šā vēl simtkārt vērtīgākai kļuvušai
paldies Tev, ViVi