Īsa Latvijas moderno politisko terminu skaidrojošā vārdnīca...

Ekonomists – cilvēks, kas ar nopietnu sejas izteiksmi klāsta valdošajai konjunktūrai nepieciešamo teorētisko abstrakciju, kurai nav nekādas saistītas ar realitāti. Ekonomistu prognozes atpazīstamas pēc tā, ka tās nekad nepiepildās. Ja tomēr ārkārtīgi retā gadījumā piepildās, tad tā ir minētāja laime.

Ekonomika – milzīgs kazino, kurā tie, kam daudz naudas, legāli aplaupa tos, kas strādā, kam nav naudas vai tās ir maz.

Tautsaimnieks – kādreiz pastāvējusi profesija, kuras uzdevums bija organizēt harmonisku saimniecisko kopdarbību. Pašlaik šī profesija iznīdēta un netiek gatavota, jo Latvijai nav valstisku mērķu, nav noteiktas nacionālās intereses un nav arī pašas tautsaimniecības.

Ēnu ekonomika – nabadzībā iedzītas sabiedrības dzīlēs dzimusi saimnieciska pašdarbība, kuras mērķis ir izdzīvot ekonomiski represīva režīma vai genocīda apstākļos. Būtībā tā ir kooperācija, kas cenšas pastāvēt ārpus vai paralēli korporatīvajai sistēmai. Ēnu ekonomika var radīt alternatīvu savstarpējo norēķinu sistēmu, kas darbojas līdztekus oficiāli uzspiestajai un būtiski palielina cilvēku iespējas izdzīvot, paliekot savā dzimtenē un saglabājot ģimenes. Ēnu ekonomika savā būtībā ir demokrātiska un tajā var izaugt stipri demokrātijas asni. Latvijā ēnu ekonomikas apkarošana pasludināta par primāro valdības uzdevumu.

Politiķis – bezatbildīgs cilvēks bez kauna un sirdsapziņas, kas par zināmu samaksu un privilēģijām gatavs tēlot politiķi un balsot tā, kā vajag viņa darba devējiem. Reizēm viņš vai viņa tā iejūtas lomā, ka aizmirst, ka ir tikai algots aktieris.

Politiskā partija – vidējā biznesa projekts, ko uzņēmīgu cilvēku grupa iesniedz oligarhiem. Ja oligarhi projektu atzīst par gana pārliecinošu elektorāta pievilināšanai, partijai tiek piešķirta nauda PR kampaņai. Ja partijai izdodas piemuļķot vēlētājus un tikt Saeimā, tai jāatstrādā oligarhu ieguldītā nauda, kā arī jāgādā par spēles noteikumu pielāgošanu politiskā biznesa vajadzībām.

PR – latviski PR nozīmē sabiedriskās attiecības, bet agrāk to sauca par propagandu.

Valsts prezidents – cilvēks, kurš bezjēdzīga šova un privilēģiju dēļ gatavs atteikties no savas dzīves un personības, bet kurš gatavs staigāt uzvalkā un nēsāt kaklasaiti (sievietei iespējami varianti). Par šo upuri pēc dienesta viņš saņem īpašu pensiju, dzīvokli, apsargu un sekretāri. Viņam ik pēc laika jārunā publiski, bet tā, lai neko skaidri nepateiktu.

Parlaments – no franču vārda „pļāpātuve”, bet būtībā liels cirks, kurā iluzionistiem pārliecinoši jātēlo, ka viņi pārvalda valsti. Patiesībā parlaments apkalpo tos, kas investējuši politikā. Latvijas gadījumā Saeima pielāgo likumus Briselē un citos starptautiskos varas centros pieņemtajiem lēmumiem un direktīvām.

Premjerministrs – cilvēks ar sadistiskām tieksmēm, kam jāpieņem nepopulāri (patiesībā noziedzīgi) lēmumi, bet jārunā optimistiski. Arī viņam jānēsā uzvalks ar kaklasaiti, kā arī jātēlo labs ģimenes cilvēks. Saistībā ar premjerministra apstiprināšanu parasti tiek sacelta liela brēka, taču būtībā derētu katrs sadists, kas gatavs staigāt uzvalkā un nēsāt kaklasaiti.

Politika – viena no ienesīgākajām biznesa jomām, caur kuru tiek iztirgotas tautas un valsts intereses.

Inteliģence – pērkams, bet iedomīgs cilvēku slānis ar pretenzijām, kam, ieķīlājot dvēseli, laimējies tikt pie Sorosa grantiem.

Žurnālists – parasti gados jauns cilvēks ar vāju iztēli, kurš neinteresējas par dzīvi, bet par naudu sacer vienveidīgus stāstus par politiķiem, biznesmeņiem un citām slavenībām, kuras pats palīdzējis radīt. Reizēm žurnālists atceras, ka bez slavenībām Latvijā dzīvo arī citi cilvēki. Žurnālistus izmanto sabiedriskās domas formēšanai.

Politologs – PR speciālists, kura uzdevums ir tautai ieskaidrot neizskaidrojamo. Arī politologus aktīvi izmanto sabiedriskās domas formēšanai.

Korporatīvie mēdiji – korporācijas, kuru uzdevums ir novērst sabiedrības uzmanību no reālās dzīves, to aizvietojot ar savu virtuālās realitātes šovu. Mēdiju misija ir gādāt, lai mēdiju lietotāju apziņa būtu izklaidēta un izkliedēta, lai tie neko nesaprastu un nekad neapjaustu dzīves kopainu, kā arī nestu peļņu pašiem mēdijiem. Tipisks mēdiju patērētājs ir sarāvis saites ar citiem cilvēkiem, ja vien tie citi netiek rādīti mēdijos.

Korporācijas – naudas taisīšanas uzņēmums, kura uzdevums ir gādāt ārvalstu investoriem peļņu uz kolonizētās teritorijas noplicināšanas un saindēšanas rēķina. Starp Latvijā ietekmīgākajām korporācijām minami ārvalstu banku un lielveikalu tīkli, mēdiji, sakaru tīkli u.d.c. Korporācijām ir tendence neierobežoti izplesties, ceļā aprijot nacionālos uzņēmumus, likvidējot nacionālo un vietējo ekonomiku. Korporāciju okupētā teritorijā iznīkst cilvēku dabiskās saites, solidaritāte un sadarbība.

Tauta – iedomāta abstrakcija, kuras vārdu bieži lieto nevietā vai nelietīgi. Korporāciju kontrolētā teritorijā tauta nevar pastāvēt, ir tikai korporāciju vergi un korporāciju klienti, kuru uzdevums ir ziedot savu dzīvi un brīvību, lai gādātu korporācijām peļņu. Tautas iedīgļi gan var saglabāties pagrīdē. Tautas atlabšanu kavē cilvēku īsā atmiņa, nespēja mācīties no jau pieļautajām kļūdām un maldiem, nespēja galveno atšķirt no nesvarīgā, cēloņus no sekām.

Oligarhi – investori (cilvēki vai korporācijas), kas iegulda politikā. Viņi finansē šo politisko teātri, no tā gūstot bezdievīgu peļņu un reālo varu.

Brīvais tirgus (saukts arī par „tirgus ekonomiku”) – ideoloģija, kas mudina atvērt valsti korporāciju ienākšanai un neierobežotai darbībai. Cilvēki bieži pārprot, iedomājoties, ka brīvība domāta viņiem. Patiesībā tā ir neierobežota brīvība un privilēģijas tikai korporācijām.

Latvija – korporāciju pārvaldīta teritorija, kurai ļauts lietot nacionālo karogu un dziedāt himnu. Iespējamas arī dažas citas dekorācijas un simboli, lai cilvēkiem radītu ilūziju, ka tā ir suverēna valsts.

Satversme – dokuments, kuru drīkst tulkot tikai šim nolūkam īpaši radītas iestādes un iecelti speciālisti.

Eiropas Savienība – globālās korporāciju varas reģionālā administrācija Eiropā, kuras uzdevums ir nodrošināt korporācijām labvēlīgu biznesa vidi ES inkorporētajās un atkarīgajās teritorijās.

NATO – korporāciju varas militārais spārns, kura uzdevums ir pārliecināt suverēnas valstis, ka tām ērtāk būs atteikties no suverenitātes un atvērt robežas korporācijām. Lai arī sākotnēji dibināta kā eiroatlantiska aizsardzības alianse, pašlaik NATO veic proaktīvas un agresīvas militārās un policejiskās akcijas visos mūsu zemeslodes kontinentos.

Krāsainā vai ziedu revolūcija – misija tā pati, kas NATO, tikai militāru līdzekļu vietā tiek izmantota ārvalstu aģentūru pirkta, apmācīta un atbalstīta inteliģence, bez darba palikusī jaunatne, naivi ideālisti un ziņkārīgie, kuriem patīk demokrātiski lozungi, skaisti vārdi un filmēšanās korporatīvajos mēdijos. Lētticīgi ļaudis ar prieku un cerībām pulcējas masu akcijās, paši neko nesaprotot, jo revolūcijai nav izsludināti konkrēti mērķi. Ja valdība šā apvērsuma iznākumā krīt vai piekāpjas, valstī ienāk korporācijas jeb arī tiek palielināta korporāciju vara.

Geju kustība – globāli organizēta, bagātīgi finansēta un diplomātiski atbalstīta psiholoģiskā kara diversija pret katras kultūras pašu kodolu un dvēseli. Starptautiski organizētajām geju akcijām nav nekāda sakara ar parastiem homoseksuāliem cilvēkiem, taču šajās akcijās labprāt iesaistās inteliģence, žurnālisti un politiķi (izņemot tos, kas tēlo konservatorus; pārējās definīcijas skat. augstāk). Cilvēki ar iznīcinātu kultūras kodolu ir labi patērētāji un labi korporāciju vergi, tātad labi korporāciju biznesam un IKP. Geju kustībai ir daudz līdzību ar krāsainajām revolūcijām.

Demokrātija – patlaban tas ir tas, ko jums stāsta politiķi, politologi, inteliģence un rāda mēdiji. Definēt nav iespējams, ja nav kritēriju. Demokrātijas teātris eksistē vienīgi mēdiju rīkotajos realitātes šovos un viegli suģestējamu cilvēku iztēlē, kas automātiski atkārto iepriekšējā vakara „Panorāmā” vai līdzīgā raidījumā dzirdētās frāzes. Kaut kāda patiesa demokrātija būtu iespējama sabiedrībā, kas atbrīvojusies no korporācijām un citām despotijas vai oligarhijas formām. Demokrātija ir tad, kad pilsoņi paši aktīvā sadarbībā brīvi veido savu dzīvi, negaidot, ka to kāds varētu pasniegt gatavu no augšas.

Reklāma – tie ir speciālistu uzburti, fokusa grupās izmēģināti tēli, kas jums pasaka priekšā, ko jums patiesībā vajag. Ja reklāmu atkārto gana bieži un pārliecinoši, ievij to dažādos sižetos, tās patērētāji patiešām notic, ka tieši to viņiem vajag. Reklāma ir laba biznesam.

Liberāļi – cilvēku grupa, kas reizēm sevi pretenciozi dēvē par Eiropas liberālo vērtību nesējiem, bet kas nespēj paciest atšķirīgu viedokli.

Konkurence – sociālā darvinisma mācības (izdzīvo stiprākais, dabiskā atlase) modernizētā versija, ko mums māca, lai mēs cits ar citu plūktos, cits citu gremdētu, krāptu, muļķotu, nodotu, apmelotu, izspiestu no dzīves, dalītos grupās un cits citu apkarotu. Tā ir tā pati vecā oligarhu stratēģija, kurā viņiem pašiem paredzēta uzvarētāja un galvenā arbitra vieta. Kamēr mēs plūksimies, tikmēr uzvarētāji būs un pār mums valdīs starptautiskās korporācijas. Tautas stratēģija ir pilnīgi pretēja: sadarboties, palīdzēt, atbalstīt, solidarizēties, mīlēt, cienīt, sargāt, turēt svētu katru dzīvību, būt godīgiem pret sevi un citiem.

Bizness – no Amerikas ievazāts jēdziens, ar ko jaunākajos laikos ierasts apzīmēt naudas taisīšanu (Money Making), sevi neapgrūtinot ne ar kādiem morāliem vai taisnīguma apsvērumiem, neradot neko sabiedrībai derīgu – ka tik nāk nauda, nauda nesmird. Visienesīgākais bizness ir nāves bizness, tāpēc biznesa cienītājiem patīk kari, tāpēc kari pasaulē nenorimst.

Izglītības sistēma – daļēji valsts finansētas iestādes, kas bērnus un jauniešus gatavo nožēlojamai eksistencei korporāciju pārvaldītā pasaulē: viduvēji vai pus apmācītus, bet paklausīgus korporāciju vergus, patstāvīgi domāt nespējīgus korporāciju klientus un patērētājus. Augstākā izglītība ir biznesa nozare, kas par naudu paver iespējas saņemt diplomu, bet negarantē iespējas gūt pastāvīgu darbu atbilstoši ierakstītajai specialitātei.

Nauda – sākotnēji iecerēta kā savstarpēju norēķinu vienība preču un pakalpojumu apmaiņas atvieglošanai, taču korporatīvajā pasaulē naudai piedēvēta lielākās bagātības nozīme. Viss tiek vērtēts pēc naudas, tāpēc saka, ka nauda valda pār pasauli. Pieņēmuši ilūziju, ka nauda ir visa mērs un bagātība, cilvēki dzenas pēc naudas, aizmirstot patiesās dzīves vērtības. Korporācijas šo ilūziju izmanto, lai tie, kam daudz naudas un kas kontrolē naudas apriti, varētu aplaupīt tos, kas rada vērtības, bet kuriem naudas ir mazāk vai tās nav nemaz. Kontrolējot naudas plūsmas, korporācijas kontrolē cilvēkus, kas dzenas pēc naudas.

Starptautiskās reitinga aģentūras – licencēti iestādījumi, kas par naudu piešķir vērtējumus finanšu iestādēm, vērtspapīriem un valstīm, par naudu var veikt arī auditu, safabricējot maksātājam izdevīgāko vērtējumu. Ja aģentūra paaugstina reitingu kādai valstij, parasti tas ir signāls, ka šajā valstī ir radīta korporācijām īpaši labvēlīga vide, bet šīs valsts parastie iedzīvotāji var gatavoties īpaši nekaunīgai aplaupīšanai vai krīzei. Starp citu, Latvijai tikko mazliet paaugstināja kredītreitingu.

Tiesa – iestāde, kas konfliktus izšķir par labu tiem, kam ir nauda, vai tiem, kas prot atrast vai radīt caurumus likumos, kas arī parasti prasa naudu. Korporācijas likumus pasūta un nopērk, ko sauc par lobēšanu. Korporāciju tiesības nostiprinātas starptautiskos līgumos, kuriem tiek atzīts lielāks spēks nekā nacionālajiem likumiem.

Uzņēmība – uzņēmējdarbība kā kalpošana tautai, piedāvājot tautas attīstībai nepieciešamo un par to saņemot taisnīgu atlīdzību. Tieši uzņēmības mums pašlaik pietrūkst visvairāk.

Papildinājumi vārdnīcai sekos. Gaidīti arī jūsu iesūtītie šķirkļi, labojumi un ierosinājumi. Kad sanāks laba vārdnīca, sakārtosim terminus pēc alfabēta, pa tēmām, un izdosim ar visu autoru vārdiem!
Autors:
Jānis Kučinskis