Uzskatu, ka sieviete visu, augstak uzskaitito ,spej labak sniegt partnerim neka dazs labs virietis. Ipasi jau tani, kas attiecas uz gimenes dibinasanu un sargasanu.

Ja ir īsta mīlestība starp diviem cilvēkiem un ir izdevies atrast savu īsto otro pusīti, tad mēs darām visu, lai dzīvesbiedrs saņemtu gan drošību, kopību, stingru, mīļu plecu blakus.Pāri, kas nodzīvojuši ilgus gadus kopā , kļūst par vienotu veselumu, kuri saprotas no pusvārda un ir gatavi mīļā cilvēka dēļ atdot visu - tā ir liela dzīves gudrība - mīlēt, pieslīpēties, cienīt otru  un kopā pārvarēt visas grūtības.Māksla nav apprecēties, bet visas dzīves garumā spēt saglabāt siltas jūtas vienam pret otru un prast lolot un sargāt vissvētāko - savas ģimenes pavardu.

Man gan šķiet, ka itin daudzi to mīlestību reducē tikai uz to, ko vēlētos saņemt, īpaši negrasīdamies neko sniegt pretī.  

es ar šorīt par to aizdomājos   ,kamēr kāds parto tik daudz runā un spriež ,cits dara un ir laimigs ,...vakar iznāca palas[ities dažus žurnālus ,kur pāri pa 50 gadiem nodz''ivojuši un sievas saka -viņs jau man tads nerunīgs ,bet mīl un lutina mani visu mūžu ...mēs sievietes gaidam vārdus ,bet kā tad ir īsti ,daudz vārdu -maz darbu ,jeb .............