Sieva gultā ar mīļāko, un, kā jau parasti šādās anekdotēs, no komandējuma atgriežas vīrs.
Sieva nokomandē mīļāko: - Žigli nostājies stūrī!.
Viņa nosmērē mīļāko ar bērnu eļļu, apber ar talku un saka: - Tikai nekusties, izliecies, ka esi statuja.
Vīrs ienāk guļamistabā un rāda uz dīvaino veidojumu: - Kas tas tāds?
- Tā ir statuja. Kaimiņi sev arī tādu nopirkuši. Es paskatījos, un man tik ļoti iepatikās, ka nolēmu – mums arī tādu vajag.
Vīrs vairāk neko nejautā, un drīz abi liekas gulēt. Ap diviem naktī vīrs pieceļas, aiziet uz virtuvi un atgriežas, nesdams sviestmaizi un skārdeni alus. Pieiet pie statujas un saka: - Ņem, vecais, paēd. Es pie kaimiņiem šitā divas dienas nostāvēju, un neviens man pat glāzi ūdens nepiedāvāja.