Sabiedrībā pieņemts uzskatīt, ka vīrieši ir tie, kas nespēj pieņemt svešus bērnus un patēva loma viņiem ir gandrīz nepieņemama. Toties sievietes pēc savas būtības, vismaz teorētiski, nespēj būt negatīvi noskaņotas pret bērniem.....Nu ko, gribētu padalīties ar gandrīz slepenu informāciju, par to ka starp mums ir cilvēki, kas neietilpst augstāk minētajai klasifikācijai. Stāsts ir par kādu vīru, kurš soloties ņemt par savu sievu, rūpēties par viņu un atbalstīt, nav piemirsis par savu pienākumu adekvāti un cienījami izturēties pret svešu bērnu, kas nāca līdzi jaunajai sieviņai, arī pēc kopēja bērna piedzimšanas......
"Nedaudz" savādāka izpratne ir kādā citā ģimenē, kur pamātei ir jāsadzīvo ar pameitu, kura nāk komplektā ar cilvēku, ar kuru šī jaukā dāma tā kā dzīvo kopā....Lai arī pameita pie tēva patstāvīgi nedzīvoja,tās dienas un laiks,ko pameita pavadīja šīs kolorītās dāmas tuvumā, viņai bija, kā zobu sāpes un mierināja doma par to, ka pameita tikai ciemojas....
Gāja laiks un dāmai pašai radās doma par pēcnācējiem. Taču bija kāds traucēklis......nevēlamais ciemiņš, un idiots tēvs, kurš ne pa kam neatsakās no savas meitas. Tā,nu nācās ar sakostiem zobiem apsolīt, ka piedzimstot mazajam junioram, vecāko bērnu gluži neaizslaucīs vēstures mēslainē.
Tomēr solīts makā nekrīt un piedzimstot mazajai māsai, maisam gals bija vaļā......
No sešus gadus veca nevēlama ciemiņa, pameita bija kļuvusi par ļaunuma asi uz zemeslodes. Izrādās, ka par atbildes ieroci var arī kalpot zīdainis, lai morāli sagrautu un iznīcinātu pameitu.
Ir sirreāla sajūta skatoties, kā viens bērniņš tiek lolots, bet otrs, kam tā jau dzīvīte ir parūpējusies par pārsteigumu, oficiāli netiek uzskatīts par cilvēku sugai piederīgu...