VAI SLĀVLATVIJA IESPĒJAMA BEZ KRIEVU VALODAS?
    Patlaban nevienu reizi vien dzird sūkstāmies bērnu, kas sasnieguši pilngadību un nu grib atrast darbu un sākt pastāvīgu dzīvi, vecāku gaudas: „Šausmas, manu dēlu (meitu), nekur neņem darbā, jo viņš(a) slikti prot (nemaz neprot) krievu valodu! Kas to varēja domāt, ka 20 gadus pēc neatkarības iegūšanas tā būs...”. Ja šādi runā tiešām patriotiski noskaņoti cilvēki, kas augstākminētajos 20 gados enerģiski cīnījušies par dekolonizāciju un Latvisku Latviju, tad viņu nostāju vēl var saprast – varbūt nedaudz panaivi, taču ideālistiski noskaņoti viņi 1990.-to gadu sākumā neieteica saviem bērniem mācīties skolā kā svešvalodu krievu valodu, jo cerēja, ka krievvalodīgo ļaužu skaits mūsu zemē līdz brīdim, kad viņu bērni beigs skolu, būs krietni samazinājies, līdz ar to, vajadzība pēc brīvas krievu valodas prasmes darba tirgū nebūs izteikti pieprasīta. Diemžēl reālā situācija ir tāda, ka īsteni krietnu, nelokāmu Patriotu (kā, piemēram, laikraksta „DDD” galvenā redaktore Līga Muzikante) skaits ir mērāms desmitos, nu varbūt, ļoti optimistiski vērtējot, pāris simtos latviešu, pārējie ir vai nu vienaldzīgie, vai R.Dzintaram līdzīgi puskoka lecēji, vai arī atklāti savas tautas nacionālo interešu nodevēji. Līdz ar to, varētu domāt, ka krieviski neprotošu jauniešu skaits arī būs relatīvi neliels, taču tā tas nav – šobrīd teju katrs otrais vidusskolas absolvents neprot pat brīvi runāt, kur nu vēl rakstīt krieviski. Pašreizējā Latvijas darba tirgū tādi teju nekur nav vajadzīgi, un šiem nabaga cilvēkiem nekas cits neatliek kā doties darba meklējumos uz varen plašo eirosaimi, kur tad viņi nu var demonstrēt skolā labāk vai sliktāk apgūtās angļu, vācu, franču, spāņu, zviedru vai vēl kādas ES valodas prasmi. Un te nu jāteic, ka viņu vecāku žēlabas sāk izklausīties visai dīvaini.
    Tā vien gribas šādiem ļaudīm uzprasīt – par ko Jūs balsojāt 5., 6., 7.,8. Saeimas vēlēšanās? Par tiem spēkiem, kas solīja veikt Latvijas dekolonizāciju, atbrīvot mūsu zemi no okupācijas laika ieklīdeņiem, vai par tiem, kas solīja civilajiem un militārajiem okupantiem sadāvināt pilsonību un integrēt šos paklīdeņus mūsu tautas vidū? Neatceraties vairs? Jums tas toreiz nelikās svarīgi? Varbūt jums tieši otrādi – bija žēl šo „nabaga nelaimīgo krievvalodīgo”, un jūs pat pārdzīvojāt, ka viņiem, nedod Dievs, nāksies atgriezties mātuškas klēpī? Vai jūs piedalījāties kādā piketā, demonstrācijā (atceraties, pirms gadiem 20 tādu bija gana daudz!), kas prasīja atjaunot 18.Novembra Latviju tās vēsturiskajās robežās, ar likumīgo Latvijas pilsoņu un viņu pēcnācēju iedzīvotāju sastāvu? Nedarījāt vis to? Nu, protams, jums toreiz galvenais bija saraust piķi, lai apmainītu savu nožēlojamo žigulīti pret audiku vai mersi, vai ne? Un vispār, jūs toreiz teicāt – kāda vaina tiem krieviņiem, sadzīvojām ar viņiem 50 gadus un vēl tikpat sadzīvosim mierā un draudzībā, vai ne tā? Jūs uzskatījāt, ka latviešiem ir dabiski piekāpties svešo ieklīdeņu priekšā, citādi, nedod Dievs, sāksies vēl vardarbīgas etniskas sadursmes. Jūs mierinājāt savus kaimiņus – okupantus, ka „Deklarācija par Latvijas okupāciju” ir pieņemta tikai skata pēc, bet sekas tā neradīs, un viņiem nekur projām nebūs jābrauc? Tā taču viss bija, vai ne? Nu, tātad jūs apzināti izvēlējāties dzīvi slātlatvijā, latviskā pēc formas un krieviskā pēc satura! Un tad jājautā – kāpēc tad jūs nelikāt saviem bērniem skolā mācīties krievu valodu, kāpēc šad tad neparunājāt krieviski arī savā ģimenē? Ja jau jūs labprātīgi izvēlējāties dzīvot slāviskā krievu guberņā, kas tikai sauksies Latvija, tad kāpēc jūs šādai dzīvei atbilstoši negatavojāt arī savus bērnus? Vai tiešām jūsu stulbais prātiņš nesaprata, ka šādā, jūsu pašu izvēlētā puslatviska, puskrieviska etniska sastāva valstī jūsu bērniem bez pilnīgi brīvas (vēlams pat bez akcenta) krievu valodas prasmes nekādas nākotnes nebūs?
    Ir taču saprotami, ka, dodoties uz ziemeļ- vai dienvidpolu, cilvēki iegādājas siltas drēbes – vateņus, cimdus, ausaini, jo zina, ka tur būs auksti; savukārt, dodoties uz ekvatoru, parūpējas par moskītu tīklu, apdegumu krēmu, sapotē sevi pret tur sastopamajām tropu slimībām. Strādājot celtniecībā, ļaudis uzvelk speciālu apģērbu, uzliek galvā ķiveri; veicot darbus elektrolīniju remontā, uzvelk kājās gumijas zābakus vai galošas, rokās – gumijas cimdus, respektīvi, gatavojas saņemt strāvas triecienu. Tā varētu turpināt minēt teju bezgalīgu piemēru virkni... Vārdu sakot, normāls, saprātīgs cilvēks, izdarot kādu apzinātu izvēli, jau laikus novērtē tās sekas un iespēju robežās nodrošinās, lai tās viņu nepārsteigtu nesagatavotas. Tāpat tas ir ne tikai sadzīvē, bet arī politikā.
    Tie ļautiņi, kas tagad sev par lielu izbrīnu atklāj, ka mūsdienu Latvijā latvietim ir jāprot krievu valoda, man atgādina antiņu, kas zāģē zaru, uz kura pats sēž, un tad brīnās, ka pēkšņi attopas guļot uz zemes, vai arī trakomājas iemītnieku, kurš dur pats sevi ar adatu un vienlaikus bļauj: „Dakter, dakter, palīdziet, man tā sāp!”. Vai tiešām mūsu tautiņa jau būtu savā attīstības pakāpē degradējusies līdz augstāk minēto radījumu līmenim? Diemžēl vairuma ļaužu neviltotais izbrīns par valodu situāciju mūsu zemē liek secināt, ka tālu no patiesības šis apgalvojums nav. Jel nāciet tak pie prāta, dārgie tautieši, un saprotiet beidzot – tik ilgi, kamēr Latvijā uz 55 latviešiem būs sastopami vismaz 45 krievvalodīgie, mūsu zeme būs divkopienu un divvalodu valsts, un tāda tā arī paliks. Nekur pasaulē vēl pamatnācija nav spējusi „uzsūkt sevī” tikpat lielu daudzumu sveštautiešu kā pašu tautas ļaužu, it īpaši, ja blakus atrodas milzīga, naidīga kaimiņvalsts, kas nepārtraukti uzkurina savus tautiešus nepakļauties „nekaunīgajiem aborigēniem”. Otrādi gan bieži vien ir noticis – ienācēji asimilējuši un iznīdējuši pamattautu. Domāju, katram normālam latvietim būtu jāsaprot – pašreizējā situācijā tā dēvētā „integrācija” un „vienotas nācijas izveide” var notikt tikai kā mūsu izšķīšana krieviskajā vidē, nekad otrādi! Atcerēsimies arī mūsu iztapīgo garu, kontaktos ar nelatviešiem domājot: „Vai viņš mani sapratīs? Vai viņam būs ērti ar mani sarunāties?”, nevis: „Kā man pašam būtu ērtāk un komfortablāk dzīvot un runāt savā Tēvzemē?”. Līdz ar to, mums ir tikai divas iespējas – veikt Latvijas dekolonizāciju, vai gatavoties dzīvei Slāvlatvijā, kas agrāk vai vēlāk novedīs pie Latviešu tautas izzušanas un pārkrievošanās, varbūt daļēji arī pārangliskošanās. Un, tā kā mēs redzam, ka vairums letiņu ir vai nu pārāk gļēvi, lai cīnītos par dekolonizāciju, vai arī uzskata to pat par nevajadzīgu un kaitīgu parādību, tad atliek vien secināt – latviešu bērniem būs vien jāmācās krievu valoda, ja viņi grib dzīvot un strādāt Latvijā. Ir drausmīgi to apzināties, taču jāatzīst, ka taisnība vien būs mūsu tautas ienaidniekam žīdam Lindermanam, kurš TV pārraidē latviešu meitenei, kura sūdzējās, ka viņu nekur neņemot darbā tādēļ, ka viņa nemākot krievu valodu, ciniski atbildēja: „Nu tad iemācies vien, meitenīt, krieviski, citādi nekad nekur darbu arī nedabūsi!”. Protams, pati meitene pie tā nav vainīga, taču viņas vecāki, kuri diez vai cīnījās par Latvijas dekolonizāciju, bet laikam idiotu naivumā cerēja, ka Latviju Latvisku padarīs no kosmosa atlidojušie marsieši, tāpēc nelika viņai mācīties krieviski, gan ir pilnā mērā vainīgi.
    Tagad viltusnacionālā apvienība „VL-TB/LNNK” liekulīgi sludina, ka šādai situācijai drīz tikšot darīts gals, jo Saeima pēc viņu iniciatīvas pieņemšot grozījumus Darba likumā, kas liegšot nepamatoti prasīt svešvalodu zināšanas teju ikkatras profesijas pārstāvim. Patiesībā, ja šāds likums arī tiks pieņemts, tas neko pēc būtības neatrisinās. Darba devējs vienkārši ierakstīs sludinājumā: „Krievu valodas zināšanas tiek uzskatītas par priekšrocību” (agrākā apgalvojuma „ir obligātas” vietā) un tik un tā paņems darbā to cilvēku, kas šo valodu prot – visticamāk, ka tas būs latviešu valodu puslīdz ciešami apguvis krievvalodīgais. Un latvietis varēs doties uz Lielbritāniju, Īriju vai Vāciju, kur krievu valodu prast viņam tik tiešām neviens neprasīs. Jau patlaban teju visos dažādu gan valsts, gan privātu firmu informācijas dienestos mums atbild tīri ciešami latviski runājoši cilvēki, kuru valodā tomēr sajūtams krievu akcents. Tie ir jaunie, integrētie Latvijas skolu absolventi, kas nāk no krievvalodīgām ģimenēm. Un darbs ir iedots viņiem, nevis latviešiem ne tikai tāpēc, ka darba devējs sveštautietis parasti priekšroku dot savējam (ko diemžēl ne vienmēr dara latvietis), bet galvenokārt tāpēc, ka viņi prot gan latviešu, gan krievu valodu, bet latvietis – tikai latviešu un vēl kādu ES valodu, kas Latvijā nav īpaši vajadzīga, atšķirībā no krievu valodas, kuras nozīme kopš PSRS laikiem tikpat kā nav mazinājusies. Lai arī oficiāli mums skaitās tikai viena valsts valoda – latviešu, un visticamāk, ka tā tas arī paliks pēc nacbolu organizētā referenduma, tomēr faktiski krievu valoda mums pilda vismaz otrās, bet Daugavpilī un ļoti iespējams, ka arī Rīgā – pirmās valodas funkcijas. Un tā tas arī būs, kamēr nenotiks Latvijas dekolonizācija un radikāli nemainīsies mūsu valsts iedzīvotāju sastāvs, lai gan arī pēc tam gluži bez krievu valodas iztikt mēs nevarēsim, jo Krievija mūsu kaimiņš bija, ir un paliks, kas savu ietekmi uz mūsu dzīvi neizbēgami atstās. Ar to mums diemžēl, patīk vai ne, ir jārēķinās, ja gribam dzīvot un strādāt Latvijā.
PAR LATVISKU LATVIJU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
14.12.2011.                                Aivars Gedroics