Greizsirdība klusām, klusītiņām gaida  to mirkli, kad viens no pāra iedomāsies, ka viņu mīl mazāk, nekā viņš mīl, un, ja viņu mīl mazāk - ko tad tas otrs mīl. Maza nedrošības kripatiņa ātri izaug par zaļu ķirzaku vai čūsku, kura viegli čabinādamās, izložņā dvēseli, un atrod to vājāko , sāpīgāko vietu, kur jebkurš pieskāriens sāpīgi  atbalsojas it visur - sirdī, prātā, dvēselē.
Greizsirdība gan ir dabiska parādība, un kā jebkas dabisks  nav kaitīgs, saprātīgās devās.
Tomēr greizsirdības zaļā ložņa jau nezin, ka neviens nevienam nepieder, un , ka mīlēt nevar par daudz , par maz, jo mīlestība nav ne izsverama, ne nomērāma.
Tas, kurš mīl savtīgi, kā atalgojumu var saņemt tikai greizsirdības zaļo ložņu. Mīlēsim nesavtīgi, atdevīgi, un greizsirdība neapēnos mūsu dzīvi, vismaz tik ilgi, cik mīlēsim.