Diena atkāpjas negribīgi lēni, saule vēl ilgi kavējas rieta pusē, un krāso pamali  mēļi sārtu. Sienāži uzsāk savu "Lielo naktsmūziku", ir krēsla - īss mirklis starp dienu un nakti.
Smaržo zāle un lillijas, gaiss ir tik piesātināts un tik...juteklisks,  manas domas pamazām ietin salds domu tīmeklis... Un tumsa jau sedz manu dārzu, tik saule aizejot atstāj sārtas svītras tumstošajās debesīs.....
Nakts ir  tik savāds laiks...tumsa katrā  atraisa kaut ko slēptu,  cilvēki tumsā pārvēršas. Man šķiet, ka es saplūstu ar šo smaržīgo, silto tumsu un izšķīstu tajā.....  Es apvijos un aptinos ap Tevi, Tu elpo mani, un es esmu Tevī...
Šī nakts nebūs tumši sārto  kaislību  krāsā, nē, jo  kaislība rēna  kļūs. Es kā tumsa esmu apvijusies ap Tevi..... Es stundām ilgi varētu.. tā .glāstīt Tevi un lēni tuvoties , izzīmējot katru Tavas sejas vaibstu, lūpas, acis, uzacu lokus,  tad, tik tikko ar pirkstu galiņiem skarot ādu, bezgala lēni ceļot pa visu augumu, līdz bauda liek vaidēt... nav nekā nepareiza, viss ir maigi un tīri, skaisti, nepārprotami... stundām ilgi  tā varētu, bet  vasaras tumsas stundas ir tik īsas...Jau rītausma iekrāso  zeltaini sārtu  ausmas pusi, Laika vairs nav daudz, jo es esmu tumsa, man gaismā jāatkāpjas....
Un tad  kaislībā aizmirst visu...izgaist Tevī, pazust, saņemt Tevi, atdot sevi bez atlikuma...tādas vēlmes un sajūtas.... es kā tumsa apvijos ap Tevi.....Trauslas mežģīnes melnās, un balta, silta āda starp tām...Augums pret augumu, cieši, neatraujami...klusi čuksti, tuvu tuvu...vēl tuvāk...vēl mazliet tuvāk un tad.... Un tad.
Mans tumsas veidols sāk gaist kaislību izkliedēts, saule jau krāso pamali ir rītausma, tumsa palēnām  atkāpjas....bet es palieku, ne vairs kā tumsa....palieku kā es, ar Tevi.