Saka - Re kāds pašapzinīgs! Reizēm nevar saprast - tas kā apvainojums, uzslava vai skaudība, vai vienkārša fakta konstatācija.
Vai esat padomājuši, cik ļoti daudz laika veltām tam, lai vienkārši dzīvotu, lai baudītu dzīvi un darītu tiešām to, ko esam iecerējuši? Ne pārāk daudz, ja godīgi.
Un cik daudz laika iespringstam un dzenamies pēc tā, lai kādam patiktu, izpatiktu, darītu tā, kā ir labi vai pareizi?
Esam patiesi laimīgi un sevi mīlam vai arī tēlojam labos, veiksmīgos, gudros un skaistos?
Un tad ir labi sev pajautāt - vai man ir laba pašapziņa? Un uz ko tā balstīta? Uz sasniegumiem, uz veiksmes periodu, uz labu ģimeni vai paziņu loku, uz pietiekoši stabiliem ienākumiem, uz ticību - ka viss būs labi? Uz ko?
Interesanti, ka sieviešu pašapziņa parasti balstās uz emocijām, uz attiecībām, uz to vai ir sakārtojusies vai nav privātā dzīve.
Savukārt vīrieša pašapziņa parasti balstās uz sasniegumiem un rezultātu. Un tad nu sanāk, ka ir tā - ir rezultāti, ir pašapziņa. Nav rezultātu un pašapziņas arī nav.
Īstas pašapziņas nav - radām kādu aizvietotājsurogātu - izliekamies, ka esam pašapzinīgi un tas jau ir ļoti, ļoti bēdīgi.
Viltus pašapziņa ir tad, kad smaidām un sakām, ka viss ir labi, bet īstenībā jūtam kamolu kaklā, un kožam sev vaigā, lai tūlīt neapraudātos.  Kad līdz pēdējam esi gatavs citus un sevi mānīt un neatzīt, ka arī tavā dzīvē ir radusies kāda problēma. Kad turpini uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Kad visiem spēkiem centies noturēt to dzīves līmeni, kurš tev ir iepaticies, bet kurš neatbilst patiesībai. Kad saturs ir sen jau mainījies, bet forma tiek koši spodrināta savam un citu apmānam.
Labāk būt ar mēru pašapzinīgam, kā tēlot pašapziņu. Vai ne?