" Mēs bijām  šķīrušies, diezgan sen jau šķīrušies. Bez trača, bez trauku un gultasveļas dalīšanas. Mēs vienkārši sapratām, ka kopā mums vairs nav ko darīt.... un aizgājām, viens no otra.
Un tad... pēc gadiem mēs atkal satikāmies, likās, ka nemaz neesam šķīrušies. Vārdu pa vārdam atraisījās saruna, no kafejnīcas pārceļojām uz mūsu veco dzīvokli, kas patiesībā bija viņa dzīvoklis, bet vai tas ir svarīgi? Laikam nē.  
Mēs dzērām tēju,  smējāmies par veciem notikumiem, aprunājām kopējos paziņas… un sajutu, ka gribu viņu. Ļoti. Ļoti gribu. Nevainīgi paliecos uz viņa pusi, ieskatos acīs… Viņš norij siekalas, brīdi sastingst un klusējot pievelk mani sev klāt.  Vārdi tā arī paliek neizteikti, bet kam vārdi, ja ir glāsti un skūpsti? Lūpas kā naktstauriņi sāk vienas ar otrām rotaļāties, vēderā taureņu mākonis ņirbina spārnus. Viņš paņem mani pie rokas un ved uz istabu, kurā neesam bijuši jau pārāk ilgi.
Skūpsti, skūpsti, glāsti ,vēl skūpsti, viņa lūpas kā medus ar pienu pieplok visur un nespēj atrauties. Stingras rokas ieķērušās krūtīs, spēcīgas kājas apvij un neatlaiž, jo citādi pasaule var aiziet bojā un rītdiena vairs nepienāks, ja kaut drusku atrausimies viens no otra.. Dziļi, vēl dziļāk, tā, ka bauda sajaucas ar sāpēm, nekas cits vairs pasaulē neeksistē kā vien vēlme būt divatā, būt šajā vietā un laikā, kurā esam. Būt divatā bez aizliegumiem, bez uzstādījumiem, bez pienākumiem.
Rītdiena pienāks, bet rīt...."

Pilnīgi iespējams, stāsts... Vai ne?