Kur ir šķēres? Ā, te ir, labi, tagad jāpārgriež visi datora vadi..... Darīts, tagad jāiznīcina mobilais telefons, ja nu pēkšņi rodas vēlēšanās kādam piezvanīt.....
Esmu viens, pilnīgi viens, priekš visiem esmu aizbraucis un atgriezīšos tikai rītvakar, kad manam dēlam jāatnāk pēc kabatas naudas.
Vēl esmu šeit, uz sliekšņa, man vēl ir drusku laiks, sev. Priekš citiem visu jau esmu izdarījis, pusi no firmas pārdevu kompanjonam, dzīvokli un mašīnu pārdevu pa lēto.....
Ko es darīšu ar naudu? Jau izdarīju, atstāju naudu advokātam, maniem pēdējiem izdevumiem, bet  pārējo jau izliku pa ziedojumu kastītēm Dzīvnieku patversmei. Skarbi, vai ne?
Jautāsiet par ģimeni? Patiesībā, mana šķirtā sieva, un padauza meita, un profesionālais slaists dēls no manis jau ir visu paņēmuši. Viņi ir ņēmuši, ņēmuši, bet nu vairs nebūs ko ņemt. Man viss ir piegriezies, tā laikam tagad saka.
Pēc nedēļas man paliek 45 gadi,  un es nesaņemšu puķes un kādu ādas aksesuāru no firmas, liekulīgu sveicienu no šķirtās sievas, no meitas Linetes un dēla Edgara. Protams, viņiem vajag, lai man laba veselība un bizness plaukst... tikai man to vairs nevajag.
Man nav daudz laika vairs.
Viena, divas, trīs........ desmit Velbutrīna tabletīšu, vēl Seduksens un Depakins... Divi trīs dakterīši, pārliecinošs stāsts par depresiju, dažas jaukas receptītes un te viņas ir... raibās tabletītes. Nezin, ar ko gan labāk noskalot? Ar „Jim Bim”vai „Read label”  vai šņabi ?
Viss gandrīz ir izdarīts, atliek tikai pēdējais – tablete, uzdzēriens, tablete......  Man nav sevis žēl, mani atradīs rītvakar mans naudas kārais dēls... tablete, uzdzēriens, tablete..... tab....le...te......tab....le......tab......  ......