Reiz dzīvoja Kaķis un Kaķe. Skaists ruds runcis un pūkaina raiba kaķene. Dzīvoja viņi labās mājās un nekas viņiem netrūka. Skaisti.
Un kā jau dzīvē gadās, savs laiks ir arī "Dabas saucienam". Runcis caurām dienām brauca uz Raunu 'Mrrrrauuun!", bet Kaķenei šīs mīlas dziesmas sirdi nekustināja, viņa tik deva un deva tam visādus kurvīšus, līdz Runcis dabs balss nomocīts, uzņēma kursu uz kaimiņu mājām, kur četras diennaktis cīnījās par kaimiņu minces labvēlību ar vēl četriem runčiem. Un kāda likteņa ironija! Tikko Runcis uz kaimiņiem, tā arī Kaķei atskanēja dabas aicinājums. Ak, kādas ciešanas....."Vīrrrrieti grrribu!!!" skanēja kaķes vaimanas, bet atraidītais Runcis vēl kaimiņos un nedzird, Kaķes saucienu.
Nocīnījies, dabas balsi pieklusinājis, mājā pārradās Runcis - saplēstām ausīm, asinīm piekaltušu kažoku, novājējis.... Domājat, ka Kaķe uzsāka savu mīlas aicinājuma dziesmu? Nē, viņa demonstratīvi izplēsās ārā no mājas, atstājot Runci ēdot.... Pēc dažām stundām viņa atgriezās mājā un,sāka apkopt Runča saplosītās ausis, iztīrīja kažoku, no sakaltušajām asinīm, un mierīgi apgūlās blakus, kamēr cīņu un aukstuma nogurdinātais Runcis gulēja... Bet vakarā, vakarā viņi aizgāja pa Pilnmēness taku, astes kopā savijuši...
Es tā padomāju, ka cilvēku savstarpējās attiecības neko daudz neatšķirās no kaķu savstarpējām attiecībām. Tikai, mēs, kā jau cilvēki, instinktus apspiežam, aizsedzam ar visādiem aizsegiem, aiz priekšstatiem, aiz stereotipiem... Kaķiem vienkāršāk....
Atslegas vārdi: dzīve38617, attiecības38715, attieksme3443, saskarsme.17
Nu tad vienreiz pareizi atzinies, ka visu virza veselie INSTINKTI un tie vai nu ir vai vairs nav veseli, vai arī tiek aizsegti ar psiholoģiskajām ākstībām. Dēļ savām ākstībām arī paši mēdz skaisties. lamāties, saukāties un gānīties uz visiem, kas neslavē tukšvārdību.