Ar ķirbi, kā zināms, uz pili brauca Pelnsušķīte. Tomēr šis stāstiņš būs par Pelnsušķīti un Princesi.
Kā jau tas visiem no bērnības dienām zināms, Pelnsušķītē iemīlējās Princis, kurš pēc sociālā statusa pienācās  tikai Princesei.
Stipri nopūloties un izmantojot neatļautus paņēmienus, Pelnsušķīte panāk, ka viņā iemīlās viens vienīgais, toties karalisku asiņu vīrietis, savukārt Princesi cenšas iekarot vai visi netitulētie karaļvalsts vīrišķi.
No ķirbja un citiem mazvērtīgiem krāmiem Pelnsušķītei tiek radīts braucamais un tērps, kā ne vienai, toties Princesei pūrā tiek dota vesela puskaraļvalsts.
Pelnsušķīte, jauka , mīļa piekāpīga, toties viņai klibo smalkā iznešanās un valodu apguve. Princese ir labi izglītota , zin visus etiķetes smalkumus, prot pāri vēdeklim koķetēt un kājiņu parādīt,  bet nekad nav droša, ka viņas galms visu laiku netēlo.
Viegli būt Pelnsušķītei un grūti Princesei? Kā to ņem, jo abas ir zināmas galējības, radikālas galējības.
Kaut kā sanāk, ka ģimenes dzīvei vīrieši izvēlas Pelnsušķītes, bet iekarošanai un mīlēšanai atstāj Princeses.  
Pelnsušķītes ar savu pragmātismu un mieru ir kā drošā osta vīrietim, kamēr Princese ar savu augsto vērtību latiņu bieži paliek viena, jo īstais Princis kā nenāk tā nenāk, bet latiņu zemāk nolaist negribās. Un tā Princese paliek mūžīgās mīļākās statusā Pelnsušķītes vīram.
Princesei bieži tīk lietot šādas spārnotās frāzes: Nu ko jūs gan gribat no mazas, vārgas, neaizsargātas sievietes? Par to es domāšu rīt... Sapņi piepildās.... Princese nekad neteiks: Es varu, Es zinu, Es ar to tikšu galā, Man ir labi, Tu man patīc.
Pelnsušķīte , savukārt, iedvesmo sevi un citus šādi: Bez darba nav maizes, Par visu jāmaksā, Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr. Pelnsušķīte pati nesaka un citiem neiesaka: Es esmu nogurusi, Man ir bail, Es gribu, Tas nav sieviešu darbs!
Varētu jau teikt, ka tēli ir hiperbolizēti, bet šajos divos tēlos esmu koncentrējusi zināmu, atšķirīgu īpašumu kopumu, kas vairāk vai mazāk ir novērojams sabiedrībā.