Darba diena galā! Neliels reids konditorejā un varu doties mājās, esmu nolēmusi sevi palutināt šovakar. Galu galā - kad tad, ja ne tagad un kurš tad  - ja ne es pati. Tā nu labā noskaņā soļoju mājā, jau apcerot, ko tik visu šovakar darīšu... vai nedarīšu, to jau nevar zināt, kādas vēlmes uznāks vai pāries. Sievietes daba, ziniet.
Trīs, četri , pieci pakāpieni, durvis  - vaļā un ciet, augstpapēdenes paliek koridorā.... datorsoma kaut kur tur... Dievīgi! Nolieku uz gultas balto kastīti ar rozā banti - tur atrodas vakara nagla - četri burvīgi eklēriņi.
Ieslēdzu mūziku, skan veci labi gabali, nu un, ka nav modē... man patīk... Vēl tik telefons jāizslēdz, lai būtu laime pilnībā. Atrodu to un gribu jau izslēgt, kad tas sāk zvanīt - skatos  - mana sen nedzirdēti - neredzētā draudzene zvana. Laikam jau kāds ugunsgrēks, citādi jau nezvanītu. Telefons zvana , es domāju - celt vai necelt, beigu beigās, paceļu  klausuli, draudzene tomēr....
- Ja tu zinātu, kas noticis, es esmu tik sagrauta, jūtos TIK briesmīgi.... no klausules atskan manas draudzenes saraudātā balss.
- Un kas tad tāds noticis? - pieklājīgi painteresējos es.
- Juris vakar neatnāca mājā... un nekur nav atrodams!  - nu jau elsojot saka mana draudzene, un turpina traģēdijas izklāstu. Es saprotu, ka tas uz ilgu laiku, un no koridora pārvietojos uz istabu, tuvāk savai vakara naglai. Draudzenes balsī ieskanās histēriskas notis, pienācis laiks man ko pateikt
- Tas nudien ir šausmīgi.... - saku to iespējami līdzjūtīgā tonī, un iekārtojos gultā pavisam tuvu baltajai kastītei ar rozā banti.
- Un tagad, kad es tik daudz laika , spēka un  jūtu viņam esmu atdevusi, viņš ņem un pazūd - saka mana draudzene.
- Nepiedodami - saku es, un sāku knibināt vaļā skaisto rozā banti.
- Viņš vispār pēdējā laikā bija tik paviršs un vienaldzīgs, aizmirsa pat mūsu iepazīšanās datumu  - mana draudzene atkal raud....
- Briesmeklis - saku es,  un noceļu kastītei vāciņu - nu tur jau viņi ir - divi smuki, spīdīgi, šokolādīgi un divi ar balto glazūru....
- Pat pusgads nav pagājis.... mēs taču pirms tam atzīmējām visādus datumus, bet  pašu svarīgāko  viņš ņem un aizmirst, saka mana draudzene un skaļi nošņauc degunu.
- Nu mīļā, ko no viņiem gan var gribēt, vai tad tu nezini kādi viņi ir,  saku es, un izceļu no kastītes brūno eklēru...
- Tagad viņš šitā izdara, un es nemaz nezinu vai esmu pamesta jau vai nē - draudzenes balss apsīkst šņukstā...
- Mhmh, saku es- galu galā , ar pilnu muti nav pieklājīgi runāt.
- Un es vakar tā gatavojos mūsu pusgada jubilejai, nopirku ziedus, sveces un tādu apģērba gabalu, ko var naudasmakā ielikt.....no manas draudzenes balss toņa mušas varētu nomirt...
- Jā, kā gan var aizmirst tik nozīmīgus datumus, tas taču ir tik svarīgi attiecībās - pieklājīgi pašausminos es, kurai jāpiedomā, lai atcerētos, kad manam mīļajam ir dzimšanas diena, un izķeksēju no kastes otru eklēru, šoreiz balto...
- Ko tu man iesaki, ko man darīt...draudzenes balss aizlūst, es izturu pauzi, jo ar "Mhmh" cauri šoreiz netikt....
- Neko nedari, nezvani, neraksti īsziņas, aizmirsti par draugiem.lv, izdzer šampi, nolako nagus, dari vienalga ko, tikai nemeklē viņu. Gan jau pats atradīsies, ja neatradīsies, tad Dievs ar viņu... saku es un nolaizu pirkstus - traki labs, tas eklērs bija...
- Es mēģināšu... cik labi, ka man ir tāda draudzene kā tu, kura saprot un neaudzina, attā mīļā, darīšu kā teici...pī, pī, pī...
Nolieku lausuli un tūlīt arī izslēdzu telefonu,  tad  paskatos uz eklērīšiem kastītē un padomāju, ka pievērsīšos viņiem drusku vēlāk... pēc karstas relaksējošas vannas....