Paradokss ko par mīlestību sauc.

19. mar 2012. 15:37

Kad dzīvē kādu laiku iet labi, viss notiek kā vajag, nekādu traģēdiju, nekā, kas satricinātu laimīgo eksistenci. Vai tad cilvēkam ir labi? Protams, ka nē, jo sāk rasties jautājumi - Kāpēc tā? Kad tas beigsies? Justies laimīgam ilgtermiņā, laikam nav paredzēts Visuma radītāja plānos.
Pasaule vienkārši ir tā iekārtota, lai mēs ciestu. Lai dzīve mums nešķistu kā rožu lauks, lai mēs neieslīgtu pašapmierinātībā un kūtrumā. Lai tas, pēc, kā mēs visvairāk ilgojamies , ir arī tas, kas sagādā vislielākās ciešanas.
Mīlestība, kas piešķir dzīvei jēgu, atbild uz visiem jautājumiem, sniedz visaugstāko baudu un piepildījumu, vienlaicīgi atņem jēgu jebkam, rada briesmīgas sāpes un rada bezdibenīgu bezcerību.
Nav  egoistiskāku jūtu  par mīlestību. Kā tas var būt? Bet mīlestība ir tā, kas saka - MANAI dzīvei nav jēgas, ja tajā nav tevis, Es mīlu tevi vairāk par visu... it kā tas, ka tu kādu mīli, radītu šim otram saistības un pienākumus pret tevi. Vai šis galējais egocentrisms ir mīlestība? Vai varbūt tā ir spēja atteikties no šīm jūtām mīlamā labā?  Vai galējs altruisms ir mīlestība? Vai abi ir mīlestība? Ko domāja Visvarenais, kad lika cilvēkam izjust šīs jūtas?

Atslegas vārdi: Dzīve38008, attiecības38426, attieksme3421, mīlestība.28

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (14)

Ragnars S. 21. mar 2012. 22:23

Cilvēks vispār ir kādas aukstāk stāvošas varas neizdevies joks,tāpēc viņā nekas nau noturīgsg

martins z. 21. mar 2012. 20:55

caur erksiem uz zemes

Kurzemniece E. 19. mar 2012. 23:47

altruisms esot egoisms.

Dzēsts profils 19. mar 2012. 23:38

Mīlestība (īsta, nevis tās surogāts) nav egoistiska. Nevajag sajaukt ar kaisli un iekāri. Tās ir divas dažādas lietas, kuras cilvēki 99% gadījumu sauc par mīlestību.

Dzēsts profils 19. mar 2012. 21:40

Mīlestība ir dziļi individuālās jūtas,kuru būtība ir pašaizlirdzība un gatavība ziedot  sevi mīļotajam cilvēkam.Tā it kā no jauna rada cilvēku.Tas pamatā ir ticība,dziļa savstarpējā saprašanās,cieņa pret otru,pienākuma un atbildības jūtas.

Anna N. 19. mar 2012. 20:51

Iespējams, ka tā tas arī ir kā Tu saki Māra.

Māra O. 19. mar 2012. 20:40

Justies laimīgam ilgtermiņā BIJA paredzēts visuma radītāja plānos,bet vai tik tur pēc tam savu pirkstu nav pielicis kritušais eņģelis arī,iepūsdams cilvēkā to pašu egoismu ,dēļ kura tika izsviests no paradīzes.

Silva R. 19. mar 2012. 19:48

Dzīve vispār sastāv no paradoxiem.

Vineta K. 19. mar 2012. 19:29

Lai ka tur nebutu,dzive nav rozu dars.Kas milejas tas kivejas.Preteja gadijuma,butu garlaicigi dzivot.Bet nekad nevajaga parsaut pari svitrai.Lai kas ari nenotiktu.

Dzēsts profils 19. mar 2012. 19:18

Diez vai viņš vispār ko domāja, bet kāpēc jācieš, kāpēc nevar vienkārši mīlēt un viss

Anna N. 19. mar 2012. 17:08

Frēzij  

Dzēsts profils 19. mar 2012. 17:02

...lai cik dzīve būtu pateicīga un mīlestība dāsna, cilvēkam vienmēr gribās vairāk :)

Frēzija v. 19. mar 2012. 16:09

Tā tas ir ..... pēc saldā reizēm gribas arī skābu.
Ko domāja .... ? Tās ir izjūtas dzīva cilvēka, apzināties sevi kā personību ..... būt kādam vajadzīgam un pēc kāda ilgoties pašam, vienkārši dzīvot priekos un nelaimēs, nebūt pasaulē vienam, dzīvot starp cilvēkiem ..... tas arī nozīmē - izbaudīt dažādību un tas ir labi  
Manai dzīvei nav jēgas, ja tajā nav tevis
      ..... šo teikumu derētu izsvītrot no dzīves, jēga būs vienmēr.

Maija V. 19. mar 2012. 15:44

Ne,ne jau Dievs to pasauli ir iekārtojis tā,to izvēlamies mēs paši,pasaule ir mūsu domu,mūsu ego atspulgs...arī mīlestība.

Autorizācija

Ienākt