Man kā nekriškānam šīs rindas šķita gana nozīmīgas, lai padotu tālāk.

"Tiešām, esi klusa, mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība!  Tikai Viņš ir mans akmenskalns un mans palīgs, mans patvērums, es gan netikšu satricināts!  Dievs ir mans svētības avots un mans gods, mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs!  Uzticieties Viņam arvienu, visi ļaudis, izkratiet Viņa priekšā savas sirdis! Dievs ir mūsu patvērums  Psalmi 62:6-9
Kungs, ieved mani sava klusuma dievišķajā bagātībā – tajā bagātībā, kas spēj piepildīt manu dvēseli.
Liec apklust manī visam, kas nav no Tevis, visam, kas nav Tava skaidrā un miera pilnā klātbūtne.
Lai klusums pārņem manas vēlēšanās, manas iedomas, sapņus un kaislības.
Apsedz ar savu klusumu manu pretenziju un sūdzību balsi.
Piepildi ar savu klusumu manu dabu, kas tik nepacietīga, tik ļoti grib izteikties un ir tik kāra uz pamanāmu, trokšņainu rīcību.
Lai klusums pārņem pat manas lūgšanas, lai tās kļūst par tīru tiekšanos Tev pretī.
Lai Tavs klusums ienāk manī, līdz pat manas būtības dzīlēm, un tad lai tas ceļas atpakaļ pie Tevis kā mīlestības atbilde."

/Žans Arāns/