Kājas, jau kuro reizi, atkal atnesa viņu pie tās pašas gleznu galerijas. Sirds sitās tikpat strauji, kā vienmēr , kad viņš pārkāpa galerijas  durvju slieksnim.  Tur pie galerijas tālākās sienas , kur glabājās gleznas ko nepārdod, atradās tā viena vienīgā glezna, kuras dēļ viņš tagad šeit stāvēja. Nora raudzījās uz viņu, pār kailo , balto plecu,   tās tumšo acu  skatienā jautās viegla zobgalība, tāds kā  valdzinošs izaicinājums - nāc, ja nav bail, nāc, ja uzdrīksties, un viņas mute smaidīja mīlas nogurdinātas sievietes smaidu.
Tajā dienā, kad  šajā gleznā , pareizāk sakot, attainotajā sievietes aktā, bija atpazinis Noru,  viņš bija izjutis šoku, greizsirdību un dusmas vienlaicīgi. Tā bija Nora, tā bija viņas kailā mugura pār kuru noslīga pusizjukusi tumšo matu bize, tā bija un nebija reizē viņas seja, kura raudzījās par kailo, balto plecu, gleznā viņa sēdēja izvandītā gultā un fonā vīdēja atvērts logs, kurā bija nojaušams rīts.
Viņš nezināja, kad šī glezna ir gleznota, viņš to pat negribēja zināt.... Jo ar sirdi  saprata, ka Norai ir bijis kas vairāk ar cilvēku, kura ota bija radījusi šo gleznu. Tā sieviete skatās uz vīrieti, kuru pazīst ilgi un tuvu, un tas nebija viņš, tas bija Gleznotājs.
Viņš zināja, ka nekad Norai nejautās par šo gleznu un tās radītāju, kaut katru reizi kad uzlūkoja šo gleznu izjuta dusmas un iekāri vienlaicīgi. Nora no gleznas  nesmaidīja viņam, un neskatījās uz viņu, bet viņš nespēja sev aizliegt nākt uz šo galeriju un izjust šo mokošo  sajūtu mistrojumu. Tas bija viņa noslēpums, vismaz tik ilgi, kamēr viņš Norai neko nejautās.  Un viņš nejautās un varbūt kādreiz, šo gleznu nopirks... Varbūt, kādreiz.....