Lūpās sastindzis smaids, ledains sasalums acīs,
Aizvainota sirds, vairs pati nezin', ko sacīs,
Vai vispār kādreiz sacīs, vai tikai klusēs,
Vien domās, klusus vārdus teiks?

Dzelžaina apņēmība sakniebtās lūpās,
Nekad vairs, nekad vairs neļaut sirdij sāpēt,
Kaut sāp tāpat - un sirds to zina...
Ak vai, cik grūti sevi apmānīt, pret savu sāpi iet.

Nevienam pašam nelikt manīt - cik ļoti sāp,
Tas pāries, reiz noteikti pāries,
Vien smeldze paliks un rūgtas mieles...
No tā kas bija, varēja būt, bet nebūs nekad...

Smaids sastingst lūpās - vairs nesmaida tās,
Acu skatienā ledus - nu raud tās tikai uz iekšu,
Vien sevi neapmānīt, cik ļoti sirds vēl sāp,
Tik ļoti sāp, ka sāpei pārejot, vēl smeldze ilgi paliks.
/Egils Dambis/