Viņa sēdēja un truli blenza sienā. Vajadzētu kaut ko sākt darīt, bet nebija ne gribas ne spēka. Jau nezin kuro dienu viņas domās bija tikai viena doma - par viņas māsu un viņas vīru.
It kā nekā tāda jau nebija, bet viņai arvien vairāk likās, ka starp viņiem kaut kas ir. Kāpēc Anete arvien retāk brauca ciemos? Kāpēc vīrs tik vēlu no darba nāk mājā? Ne dienu, ne nakti viņai vairs nebija miera no šīm domām.  Vajadzēja kaut ko darīt, bet ko?
Jautāt tieši vīram vai māsai viņai negribējās, ja nu viņi pasaka to, ko viņa negrib dzirdēt? Vienīgā izeja  - došanās pie zīlnieces, jo  pirms laulībām arī viņa bija gājusi, lai noskaidrotu, vai ir savam līgavainiem vienīgā un mīlamā.
Zīlniece, kura patiesībā bija psiholoģijas zinātņu maģistre, klusēdama raudzījās uz ne  vairs jauno, dzīves nogurdināto sievieti, kura pie viņas bija atnākusi. Tās lūpas bija sakodītas, acis saraudātas, rokas nervozi raustīja somiņas rokturi. Viņa bija ar mieru saderēt, ka jautājums būs par citu sievieti. Un nekļūdījās, atnācēja gribēja zināt vai vīram ir mīļākā.  Pārmaisījusi kārtis un likusi tās pārcelt, zīlniece tās izklāja, un teica: "Jā, tavam vīram ir sieviete, blonda sieviete, brīva sieviete". Informācijas papildinājumus viņa pievienoja vienlaikus vērojot atnācējas sejas izteiksmi. Kundzīte dzirdēja to, ko gribēja dzirdēt, samaksāja naudiņas un aizgāja. Vēl viena muļķīte, ko cirpt.
Viņas aizdomas bija apstiprinātas, bet kā lai tam visu dara galu, kā lai to aptur? Vīru viņa negribēja zaudēt, bet māsu bija gatava pagrūst zem autobusa.  Uz vīra jautājumiem, kas noticis, ka viņa tāda nervoza palikusi, viņa sameloja, ka sieviešu likstas. Izskatījās, ka vīru šī atruna nomierināja. Ar katru dienu viņa juta, ka dzīvot paliek arvien grūtāk, naids pret māsu auga augumā, viņa savu naidu vēl  piebaroja ar nejēdzīgām fantāzijām un domām.
Dzīve palika nepanesama, bet pielikt sev rokas viņa baidījās, jo, ja viņa nomirs, tad viņi noteikti saies kopā uz likumīgiem pamatiem.  Viņa sāka domāt, ka māsu varētu nolādēt vai "uzlikt bezlaulības vainagu", vai vēl kaut ko tādu. Pamazām domas sāka iegūt reālu apveidu, viņa atcerējās, ka viņas dzimtajā pagastā dzīvoja kāda sieviete, no kuras visi mazliet baidījās, runāja , ka viņa protot melno maģiju. Ja kāds arī izmantoja viņas spēkus, tad skaļi par to, protams nerunāja.
Samelojusi vīram, ka brauks uz kapiem, viņa aizbrauca pie tās sievietes. Viņa gan nezināja, kā lai izsaka savas vēlmes, bet tas nebija vajadzīgs, sievietes skadrās acis redzēja viņai cauri. Likusi viešņai apsēsties, sieviete piegāja pie kumodes , izņēma melnu drānu, divas melnas sveces un kādu papīra lapiņu. Izklājusi uz galda drānu, viņa uzlika uz tās melnās sveces un uz tām pārlocīto papīra lapiņu, tad ar kreiso roku pārmeta tam visam krustu un ar labo novilka pa gaisu kā šķērsienu, starp sevi un galdu. Tad salika sainīti un pārsēja ar melnu diegu. Ielikot sainīti viešņai rokā , viņa teica : "Te ir tas , ko tev vajag, rīkojies pēc sava prāta, atpakaļ vairs nekad nenāc."
Braucot mājās viņu kratīja drudzis, likās, ka melnais sainis viņas somā izdedzinās caurumu. Atgriezusies mājā viņa atbildēja vīram kaut ko par kapiem, teica, ka ir nāvīgi nogurusi un ātri devās pie miera. Kāds gan, miers, ja cilvēks mēnešiem nespēj mierīgi gulēt, bet šajā naktī viņas miegs bija smags un ciešs.
No rīta , sagaidījusi, kad aiz vīra aizvērās mājas durvis, viņa izcēla saini no somas un atvēra, lapiņā bija instrukcija par konkrēta svētā attēlu un nolādējamā fotogrāfiju. Māsa bilde viņai bija, bet svētā bildi varēja dabūt tikai pilsētā, kioskā pie baznīcas.  Vēl viena diena pagalam, viņa domāja pie sevis, braucot mājās no pilsētas,  kamēr viņas  somiņā mierīgi gulēja svētā attēls.
Paņēmusi bildes un sveces, viņa uzkāpa bēniņos, salika bildes un sveces, tā kā lapiņā bija teikts un aizdedza sveces.  
Bija jāskaita kāds teksts, laikam latīņu valodā, viņa nesaprata, ko lasa, vairākas reizes kļūdījās, jo bija tik uztraukusies, kā vēl nekad.  Sveces izdega, viņa novāca bildes un sāka gaidīt, kad ar māsu notiks kaut kas slikts.
Pagāja viena diena, pagāja otra diena, un atbrauca Anete, nepiedienīgi skaista un ziedoša, un neizskatījās, ka viņu kaut kas nomāktu.
Trešajā dienā gaidu un bezmiega izmocīta,  viņa nāca no pasta,un šķērsojot ielu, nokļuva zem autobusa..... viņa bija  kļūdījusies, kad lasīja vārdus no lapiņas.