Ja autobuss nelīgotos savā nestabilajā koordinācijā, Viņa varētu rakstīt to visu citur-tur. Ar savu atļauju Viņa nozaga „Muļķu skolas” frāzi. Nu, patiesībā, tā neskaitās zādzība, ja ņem vērā, ka tā tika iemesta grāmatas 30.lpp, ko autors atstāja, lai Viņa, ar SAVU atļauju, paņemtu. Tad nu, lūk! Viņa sēdēja tieši vidū un bija tieši dienas vidus.  Nomainījās rīts pret dienu. Kaut gan, kādēļ šķirot-rīts/diena/vakars...? Cienītais, Viņa Jums šajās domās piekrīt. Nebūtu pareizi teikt, ka Viņa piekrīt pilnībā, tad Viņa kļūtu par vienu no Viņiem. Jūs to, domājams, nevēlētos. Varēja iztikt arī bez tā.
Skan tāda viegla oranžērija Viņas galvā, caur...kas notiks, ja kāds šeit mūs ieraudzīs?! Ārā, tāda viegla oranžērija caur...kas paveras logā. Logs rada ilūziju par to, ko Viņa redz. Un domas jau ir priekšā tām domām.  Viņa atkārtosies.  Logs rada ilūziju par to, ko Viņa redz. Ticēt tam nevar. Viņa izkāps ārā un redzēs, ko citu. Savādāku un citādāku oranžēriju. Un Viņai atkal būs jāmācās adaptēties, šoreiz, svešajā oranžērijā. Tātad. Logam nevar ticēt. Tam patīk melst. Teikt-melot, būtu rupji sacīts. Un rupja Viņa nevēlējās būt. Likumi, nu Jūs jau ziniet, kā tas ir. Un viltīgie smīni un pieklusinātas/noklusinātas jeb klusā satraukumā apslāpētas ņirgas. It kā jau nekā īpaša. Tieši desmit stāv kājās, plus divi sēž pretī avārijas izejas durvīm. Nekā īpaša. Tikai ieplēsta kurpe. Tā gandrīz pazuda bez vēsts. Kāds izglāba no neparedzamā likteņa pavērsiena. Jā, Viņai bija izvēle nediebt basu kāju/apautu vienu kāju.
Kaut kur te ir Bērzupe. Tikai no bērziem nav ne miņas. Leģenda vēsta, ka tos sazāģētus sameta upē, kurai nebija piedēvēts pseidonīms. Tā bija tikai upe. Tagad-Bērzupe. Viņa kaut ko gribēja teikt. Domas pazaudējās sevī. Ak jā, Viņa bija garām Bērzupei, nepārliecinādamās, ka tajā upē tiešām slīkst bērzu atliekas.
Pie velna! Oranži aizkari arī. Te vismaz pastāv kontrasts starp krāsām. Zils un oranžs. Oranžs un zils. Zili oranžs. Oranži zils. Nē, nē! Tas nav kontrasts. Tikai šo krāsu, kas rada kontrastu, neveiksmīgs sakrustojums. Arī te-viegla oranžērija. Ārā, industrijā, nekāda kontrasta. Stāv viena dzeltena svītra virsū tām bezpalīdzīgi izliektajām aveņkrāsas pārsālīti biezajām līnijām uz ķieģeļu fona. Laikam. Šizofrēniski kvadrāti uz sienas uzmācas viens otram ar savām nesamērīgajām krāsu proporcijām. Viņai kauns pat skatīties. Izslēgt! Nē! Pārkrāsot! Māksla. Augstākās prasības pret Jums.
Nē, nu, kas ir? Apšupe.  Viņai jau sāk apnikt stāstīt izdomāto leģendu, neatkarīgi no tā, ka tikai vienu reizi to pastāstīja. (Atceraties? Bērzupe.) Tātad- vēlreiz? Tā būs izdomātās leģendas interpretācija.  Viņa  palīdzēs ar plāna punktiem. Vieta. Darbība. Pseidonīms. Un tagad atstāstāt Viņai. Trenējat savas pelēkās radībiņas. Malači! Viņa jums visiem salika desmitniekus ar mīnusiņiem. Dzinulis, lai sāktu domāt.
Nedomājot, mēs degradējamies savā aprobežotībā un tā vien paliek, ka degradējamies. Nē! Viņa grib pabeigt.
Atkal viegla oranžērija. Tā viegli iegrimusi skatlogos un vēro garāmgājējus. Vēro normālus garāmgājējus ar viņu īpatnībām un dīvainībām. Normālus garāmgājējus ar viņu īpatnējām dīvainībām. Normālus garāmgājējus ar viņu dīvainajām īpatnībām. Dīvainus garāmgājējus ar viņu normālajām īpatnībām. Īpatnējus garāmgājējus ar viņu normālajām dīvainībām... Stop! Viņa vēl nav tur, lai par to tagad diskutētu ar jums.  
Pilns ar malām, bet apgriezties vēl varētu. Tātad nav pilns ar malām. Nav vēl sasniegta augstākā blīvuma jeb „siļķes mucā” pakāpe. Ja vajadzēs, viņi būs tie, kas grūdīs viens otru malā. Bet Viņa sēdēs. Pat neskatīsies. Vienkārši mierīgi izkāps ārā.
Viņa izkāpa ārā. Tik sasodīti vienkārši. Jūs jautāsiet, kā tas ir-vienkārši?! Viņa atbildēs tikpat vienkārši-vienkārši. Nekādu lieku jautājumu un tikpat lieku atbilžu.