...Tās nebija beigas. Tas bija sākums. Nu, labi! Tas bija turpinājums vienam no nepabeigtajiem rekviēmiem vai simfonijai, ko Viņa iesāka rakstīt pirms gada.

     Simfonija.
   „...Tās nav beigas.
   Ir sākums.
   Ir turpinājums.
   Beigu nav.
   Beigām ir turpinājums.
   Es turpinu beigas.
   Tu turpini beigas.
   Viņš / Viņa turpina beigas.
   Mēs turpinām beigas.
   Jūs turpiniet beigas.
   Viņi / Viņas turpinās beigas...”

   Bija atkal šī nebeidzamā neizprotamā (ne)realitāte. (Ne)Realitāte?! Bezgalīgi neaptverami aptveramais fantāzijas dziļums.Nevaldāmi piesātināto vārdu ņirbēšana (ne)realitātes priekšā. Vārdu pilieni un šļakatas atrodas vienuviet-Viņas abstrakcijas plaknē, visabsurdākajās formās.
   Viņa stāstīja Tev. Vai klausījies? Viņa „ķēra” Tavu acumirkli caur rindām,- vienām, divām, trijām rindiņām, caur vārdiem un vārdu savienojumiem, jo savādāk Viņa nespēja izkliedēt emocijas. Redz’! Piemēram, šeit nav izlaista neviena rindiņa, be, ja Viņa to vēlētos, Viņa savu „ vārdu” sāktu rakstīt citā rindiņā. Vai vēlies, Viņa to izdarīs?

   Vārds. Re, Viņa to izdarīja. Vārds, vārds, vārds.  Jā...

   Tas bija Viņas fantāzijas lidojums prātā, dvēselē. Cerību pilns sapnis, kas spētu pārvērsties (ne)reālā murgā, ja ļautu tam notikt.
   Bet sapņa fantāzija vai fantāzijas sapnis ritēja savu gaitu. Bija neskaitāmi jautājumi par to, vai šī ilūzija varētu / spētu pārstāt eksistēt tur, Viņas prātā, sekundēm, minūtēm Viņu apsteidzot. Bet varbūt ikkatra ilūzija sīkākā detaļa bija tikai kā smalkas sudraba ķēdītes savienojums starp šiem daudzajiem sapņiem, kas radīja milzīgo, pārblīvēto fantāziju, kas kuru katru mirkli varēja eksplodēt, bet tomēr gaidīja savu īsto mirkli...
   Viņai bija dota iespēja saskatīt nesaskatāmo, bet doma jau nebija par to, bet gan par to, vai Viņa vēlējās izmantot šo iespēju.
   Un Viņa bija viena pati. Bez tiem visiem, kas ir par vienu vai vienam, kam būtu jābūt par visiem. Viena pati. Viņas domas, Viņas fantāzija, sapņi un ilūzijas bija Viņas realitāte, iespējams, Viņas realitātes ideoloģija pretī stāvošajai (ne)ideoloģijai Viņas izpratnē. Un vēl joprojām Viņa bija viena. Viena ar sevi, savu realitāti. Tā auga Viņas klusumā, kas nonāca, tur dažādu skaņu pavadījumā.
   Bet, lai kā Viņa censtos, neviens neizprata Viņu, Viņas uz papīra izteikto hipotēzi par realitāti. Viņas realitāti. Viņas fantāzija par to bija tikai grezni vārdu salikumi, kas tām (ne)ideoloģiskajām būtnēm (Pēc Viņas izpratnes) bija vien dzejoļveidīgas rindiņas.
   Un beigu nav. Ir beigu turpinājums. Te, uz papīra, kas uzklausīja Viņu caur vārdiem, vārdu savienojumiem rindiņām. Jebkas varēja būt dzeja. Vārds vārdam blakus.