Viņa mani nevar ciest! Jau kuro reizi sajūtot pētošo un nicīgo skatienu pakausī man gribas uzvilkt mēteli, un ātri, ātri iet prom. Skatiens ir visur, es nevaru soli paspert, nesajūtot, ka uz mani skatās. Paveros apkārt, bet nevaru to pelēko monstru, kā vienmēr, uzreiz  ieraudzīt.
Jūtu kustību sev aiz muguras -  nu tur jau viņa ir - Margo, visā savā pelēkbaltajā krāšņumā, kaķenes zaļās, dzirkstījošās acis velta man nicīgu mirkli,  un tad viņa aiziet. Paslēpjas, jo sākas rotaļa "Kaķis un pele", un,  kura no mums ir pele, nav grūti iedomāties.
Sāku lēnām pārvietoties pa dzīvokli, es zinu, ka man kājās jebkurā mirklī var ieķerties nežēlīgi nagainas ķepas. Lai kā es uzmanītos, vēl neesmu izvairījusies no Margo uzbrukumiem.
Viņa mani nevar ciest, bet man ir ar viņu jāsadzīvo, ja es gribu būt vēl kopā ar Edmundu. Kaut kāda iekšēja balss man lika turēt muti,  un neuzstādīt šo ultimātu- "Vai nu es, vai Margo!" . Jo man bija skaidrs, ka atbilde man nepatiks.
Jau no pirmās dienas centos sadraudzēties ar šo monstru, bet manā bilancē bija tikai saskrāpētas rokas, saplēstas zeķubikses un skrambainas kājas.
Pēc pirmās tikšanās ar Margo, man bija skaidrs, kāpēc Edmundam, tādam izskatīgam, gudram un turīgam vīrietim,  sievietes nāca un gāja, jo  neviena, acīmredzot, nespēja konkurēt ar Margo...
Manī pamodās spīts - man Edmunds ļoti patika, un es būtu gatava cīniņam ar savas sugas pārstāvēm, ja tas būtu nepieciešams, bet -  ar kaķeni man nebija jācīnās, man bija viņai jāiepatīkas, un visi augstākie spēki man ir liecinieki, es tiešām centos pielīst un iepatikties tam pelēkajam monstram.
Jau vairākus mēnešus es ar Edmundu satiekos, gandrīz dzīvoju viņa dzīvoklī, bet es joprojām nedrīkstu pieskarties viņa lietām, ja viņa nav mājā, jo Margo mani uzmana  vēl uzmanīgāk, kā juvelierveikala apsargs.
Reiz pie durvīm zvanīja, es gāju atvērt, un man par lielu pārsteigumu, pie  durvīm devās arī Margo, brīnumainā kārtā nepievēršot uzmanību maniem plikajiem stilbiem.  Atvēru durvis, aiz tām bija jauna sieviete, kurai Margo, burtiski apkrita ap kaklu, es pārsteigumā iepauzēju. Jaunā sieviete stādījās priekšā, esot Sintija , Edmunda pusmāsa pa tēva līniju,  un esot atnesusi grāmatas Edmundam.  
Nolēmu, ka tas būs pieklājīgi, ja piedāvāšu kafiju, viņa neatteicās, un ar visu Margo uz pleca devās uz virtuvi.
Margo pilnībā ignorēja mani un visu uzmanību veltīja Sintijai.
Nolēmu veikt izlūkošanu ienaidnieka nometnē, un pajautāju Sintijai par Margo vēsturi. Tas, ko man pavēstīja Sintija, mani pārsteidza, un lika saprast, ka tiešām, mana spēja saprasties ar Margo, ir manas laimīgās nākotnes kopā ar Edmundu ķīla.
Un tā - Pirms gadiem astoņiem Edmundam ir bijusi sieviete, kuru viņš ļoti mīlējis un ar kuru bija gatavojies precēties, bet sieviete, kuru sauca Irēna, bija saslimusi ar asinsvēzi, un ļoti ātri nomirusi. Edmundam par piemiņu palikusi Margo, kura visus turpmākos gadus bija veiksmīgi aizbaidījusi tās sievietes, kuras Edmunds bija ievedis savā mājā.
Nu jā, katram  ir sava vājība, Edmundam tā bija Margo , mana vājība -  Edmunds. Mēs katrs izdabājam savai vājībai, jo esam  par vāju , lai no tās atteiktos...
Pavadīju Sintiju un atkal mugurā sajutu nicīgo skatienu ar ko mani  atkal apveltīja pēlēkbaltā monstre - Margo, ar kuru man bija tomēr jāsadzīvo. Spēle "Kaķis un pele"  turpinājās, kā vienmēr....
Un saka vēl, ka cilvēks ir radības kronis